Prezidents Vējonis aizvadītajā nedēļā paziņoja par īpašas Sabiedrības saliedētības ekspertu grupas izveidi, kas tuvākā pusgada laikā vērtēšot līdzšinējās sabiedrības saliedētības politikas veiksmīgumu un sniegšot priekšlikumus saliedētības veicināšanai. Neesmu gatavs Vējoņa iniciatīvu (atgādināšu gan, ka Saeimā jau darbojas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisija) strupi novērtēt kā bezjēdzīgu rosību. Vējoņa argumentācija - saliedētība ir cieši saistīta ar nacionālo drošību - ir pareiza. Problēma, šķiet, tā, ka veicināt sabiedrības saliedētību «no augšas» nevar, pat atvēlot naudu kādām programmām, valsts augstākajām amatpersonām apmeklējot dažādus «saliedētību veicinošus» pasākumus utt. Vai nu saliedētība veidojas «no apakšas», vai arī tās nav.
Ilustrācijai izmantošu kādu kultūras projektu, kas šomēnes notiek Belgradā un Prištinā. Iecere visnotaļ gaumīga - Serbijas un Kosovas vadošie teātri kopīgi iestudēja Šekspīra Romeo un Džuljetu. Kā atgādinājumu par dzimtu naida sekām utt. Serbi un albāņi uz skatuves runā katrs savā valodā, lomas sadalītas līdzvērtīgi taisnīgi, viss «kā pēc grāmatas». Ķeza ir tā, ka tiem cilvēkiem, kuri šādu izrādi apmeklē, tāpat nav jāatgādina par nepieciešamību meklēt izlīgumu. Savukārt tie, kuri piedot nespēj, uz šādu izrādi neiet. Toties apraksta ar viegli prognozējama satura uzrakstiem teātra ēkas, jo viņiem droši vien šāda dialoga forma liekas samākslota. Tas nav pārmetums kādam, tā ir situācijas nofiksēšana. Ir tikai loģiski, ka vienas sabiedrības locekļiem ir atšķirīgi tēli, kas tos uzrunā, atšķirīgi argumenti, kas pārliecina, - arī tad, ja izvirzītā tēze ir viena un vairākums tai piekrīt.
Otra problēma - jēdziena «saliedētība» neizbēgami izplūdušais raksturs. Vēsturiski akcents Latvijā ir bijis uz starpnacionālajām attiecībām. Tās, protams, nav zaudējušas aktualitāti, tomēr, manuprāt, plaisu skaits ir krietni lielāks. Un neesmu drošs, ka, piemēram, plaisa starp politiķiem un tautu, starp tiem, «kuriem ir», un tiem, «kuriem nav» (cik šo plaisu dziļums pašizdomāts - cits jautājums), ir mazāks drauds nacionālajai drošībai nekā negludumi starpnacionālajās attiecībās. Saliedētība nozīmē noteiktu savstarpējas iecietības līmeni. Savukārt ar iecietību, piedošanu mums ir problēmas ne tikai, ja tā var teikt, tradicionālajos strīdu blokos - minoritāšu (plašā nozīmē) tiesības, vēstures interpretācija u. c. Negribu ieslīdēt misticismā, tomēr konstruēt ar valsts politikas instrumentiem iecietību nevar, tā veidojas «kaut kā» (nezinu kā) citādi.
Grupas izveides lēmums mainīts netiks. Labi. Tikai nevajag lolot ilūzijas par rezultātu.