Elegantajai darbaholiķei ir krampis iekšā un nenormāla mērķtiecība, zināšanas un pārliecība. Viņas vadībā ne tikai LKF, bet arī Latvijas valsts izstāžu laikā rudenī un pavasarī kļūst par daudzu pasaules valstu suņu mīlētāju Meku. Te ierodas gan starptautiskie eksperti, gan pēc tituliem un diplomiem alkstoši suņi un viņu saimnieki.
Ģimenes sirdsāķīši
Par suņu un kaķu mīļotāju prezidentu neviens nepiedzimst. Vijai ir filologa izglītība, viņa ilgus gadus strādāja par skolotāju Āgenskalna Valsts ģimnāzijā. Viņas pirmie kaķi bija sētas minči, un viņas pirmajiem suņiem nebija dižu ciltsrakstu. Tagad dzīve nokārtojusies Vijai labvēlīgā gaismā.
Nometņu ielas gaumīgi iekārtotajā dzīvoklī šķērsām priekšnamā uz grīdas guļ trīspadsmit gadu veca čaučau kucīte - Vijas Klučnieces mīlule. Uz atnācējiem viņa tikpat kā nereaģē, jo vecums tai atņēmis gan dzirdi, gan redzi. Toties abas papilonu šķirnes kucītes Sizuka un Pikiņa par svešajiem paziņo visai mājai. No virtuves uz sacelto jandāliņu lūkojas ogļu melnais persiešu šķirnes runcis Žanno. Vija smej - Pikiņa ir ar raksturiņu, īsta kuce, bet gudra. No Japānas atvestā Sizuka ir Vijas dzīvesbiedra Jura meitene. Vijai patīk persieši - delikāti un ļoti tīrīgi dzīvnieki. Mājas komplektā ietilpst piecgadīgais runcis Žanno, viņa mamma un tante - desmit gadu vecās bruņurupuču krāsas kaķenītes Suzija un Ella, bet, izpalīdzot kluba biedrenei, Vija paņēmusi pie sevis persieti Emanuēlu. Vija zina teikt: «Suņi ir bara dzīvnieki, viņiem ir labi visiem kopā, bet kaķi ir teritorijas dzīvnieki. Runā, ka vienam kaķim vajag piecus kvadrātmetrus. Es domāju, ka vairāk.»
Lielie vairs nav modē
Vijas darba dienas rit LKF birojā, bet kā suņu eksperte viņa apbraukusi vai pusi pasaules. «Kaķi man patīk no bērnības, bet pašlaik vairāk esmu suniste. Kaķiem ir četrdesmit šķirnes, suņiem - ap 400. Tas ir cits vēriens. Lielākā kaķu izstāde var pulcināt ap tūkstoti minču, bet starptautiskajā izstādē, kur piedalījos kā eksperte, tika izstādīti 37 000 suņu.» Bilstu par novēroto - tagad cilvēki vairāk iegādājas mazo šķirņu suņus. Vija skaidro: «Cilvēki nostabilizējuši savu dzīvi, attālinājušies no laukiem, bet joprojām alkst pēc mīļas un uzticīgas būtnes blakus. Viņi visbiežāk izvēlas suņus vai kaķus, un tas ir labi, jo dzīvnieki bagātina mūsu dzīvi ar emocijām - kopā būšanas prieku un arī šķiršanās sāpēm, bez kā nevar veidoties dvēseles dziļums. Bērni iemācās rūpēties par dzīvu radību. Lielo suņu mode pārgājusi. Agrāk tas it kā bija prestiža jautājums, tagad ir apvidus auto, lepna māja, skaista sieva. Daudzi pārliecinājušies, ka agresīvs, nesocializēts suns rada lielu diskomfortu saimniekam.» LKF prezidente gandarīta, ka rūpīgas selekcijas rezultātā tagad ir mazāk agresīvo suņu. Darba grupas sastāvā Vija Klučniece izstrādāja noteikumus par agresīvu suņu turēšanu un bija kategoriski pret Tieslietu ministrijas ieteikumam uz ielas uzpurni nēsāt visiem suņiem: «Uzpurnis sunim ir sods. Nekur pasaulē suņi ar uzpurni nestaigā. Turpretī, ja tagad redzu, ka suns nāk ar uzpurni un speciālu zīmi, zinu, ka dzīvnieks ir agresīvs, es ar savu apiešu tam apkārt un konflikta nebūs.» Viņa uzsver, ka dzīvnieku mīļotājiem jādzīvo saskaņā ar pārējo sabiedrības daļu.
Iemidzināt vai saglābt?
Runājam vēl par kādu sāpīgu tēmu. Pati Dienā esmu publicējusi sabiedrisko organizāciju lūgumus ziedot slimam kaķim vai sunim un allaž cīnījusies ar divējādām izjūtām - neviens neesam Dievs, lai lemtu kādas dzīvas radības likteni, bet bieži saprotu, ka cilvēki ziedo naudu dzīvniekam, kuram varbūt izdosies glābt dzīvību, taču tā būs nožēlojama eksistence, jo viņš paliks kropls un aprūpējams. Vai humānāk nebūtu palīdzēt tiem, kuriem viss mūžs priekšā, bet neglābjami slimos tomēr eitanizēt? Vijai Klučniecei ir stingra nostāja: «Cilvēki rada ažiotāžu, savāc naudu, un dzīvnieks tiek izglābts. Tā jau ilgu laiku klīnikā FrančeskaVet dzīvo nevienam nevajadzīgs suns, kas pārvietojas ar pakaļkāju vietā piemontētiem ratiņiem. Cits piemērs - savulaik visi šūmējās par sunīti ar aizsieto purniņu. Nu jau divus gadus Džekiņš dzīvo patversmē, noēdis resnu muguru, divreiz tika paņemts un atvests atpakaļ, jo kož saimniekiem kājās. Es darbojos Dzīvnieku aizsardzības grupas valdē un zinu - dzīvnieku mīļotājiem ir izvēle - glābt vai eitanizēt. Ir jāpieņem pareizais lēmums. Ja jāizšķiras, vai glābt suni, kuram nedarbojas pakaļkājas, vai uzlabot dzīves kvalitāti jauniem veselīgiem suņiem, esmu par otro iespēju. Patversme nav pansionāts. Ja dzīvnieks tajā uzturas ilgi, viņš vienkārši sajūk prātā. Kucēni un veselie suņi jāvakcinē, jāattārpo, jānostiprina imunitāte un jāatdod cilvēkiem. Tos gan nedrīkst no patversmes atdot ātrāk par 14 dienām, nedrīkst atdot nesterilizētus. Nav arī jāglābj kaķēni ar izpuvušām acīm. Pat ja viņi izveseļosies, tik un tā būs vīrusu nēsātāji. Šādi piemēri liecina par pilnīgi ačgārnu izpratni par dzīvnieku aizsardzību.»
Vija Klučniece piedalījusies daudzos pasaules dzīvnieku aizsardzības kongresos un zina, ko runā. Viņā ir jāieklausās.