Atzīšos, kad ņēmu rokās prezidenta ekspertu grupas priekšlikumus valsts pārvaldības uzlabošanai, baidījos, vai tie nebūs kārtējais bleķis. Kaut kāda darbības imitācija, kā valdības solītā nodokļu samazināšana, kad vairākus gadus tiek runāts par to, kā mazinās nodokļus. Līdz beigās tos samazina par 0,5% un vēl kaut ko tikpat mikroskopisku. Šoreiz tiešām esmu pārsteigts, jo tas, ko ierosina prezidents Andris Bērziņš, ir bumba.
Bumba, kas var uzraut gaisā visu šo purvu. Mūsu ierasto valsts pārvaldes veidu. Tātad. Satversmē nosakām, ka parlaments uzticību izsaka tikai Ministru prezidentam, bet ministrus amatā ieceļ Valsts prezidents pēc premjera ieteikuma. Nosakām, ka parlaments var gāzt valdību tikai tad, ja vienlaikus spēj izteikt uzticību jaunam Ministru prezidentam. Izslēdzam normas, ka budžeta nepieņemšana automātiski nozīmē valdības krišanu. Nosakām, ka neuzticības izteikšanai Ministru prezidentam nepieciešams 2/3 balsu vairākums Saeimā.
Skaidrs, ka tagad vairāk satrauksimies, pirms kādu nominēsim par premjeru. Diemžēl kurš katrs vairs nevarēs kļūt par ministru. Koalīcijā vairs nevarēsim «uzspiest». Nevarēsim valdības darba kārtību pakļaut jebkurām muļķībām, lai piesaistītu balsis.
Prezidenta rosinātās, apspriešanai ieteiktās izmaiņas Latvijas valsts pārvaldē tik tiešām ir tik būtiskas, ka tās izmainītu mūsu valsts dzīves ikdienu līdz nepazīšanai, ja tiktu pieņemtas. Tas būs solis tālāk tā saucamā racionālā parlamentārisma virzienā, ko raksturo pāreja no «parlamentāras valdības» uz «kabineta valdību» ar stipru Ministru prezidentu.
Patiešām ceru, ka šīs izmaiņas nav tikai Valsts prezidenta personiska iniciatīva vai viņa ekspertu grupas viedoklis, bet nozīmīgas Latvijas politiskās elites daļas konsenss, līdzīgi kā savulaik iestāšanās Eiropas Savienībā vai eiro ieviešana.
Pēc diviem soļiem uz priekšu Eiropas integrācijas virzienā ir nepieciešams viens solis atpakaļ, nostiprinot pašiem savu valsti. Mēs varam kalt visdažādākos plānus, tomēr mēs nevaram tos īstenot, ja mums rokās nav pašiem savu instrumentu, ja mūsu valdība ir saknē vāja, ko nosaka mūsu valsts iekārtas likumu konstrukcija.
Balsu sadrumstalotība proporcionālās vēlēšanās, iekšēji pretrunīgas koalīcijas, vāja premjera vara un gadījuma cilvēki ministru amatos. Kārlis Ulmanis tādēļ vispār padzina Saeimu un apturēja Satversmes darbu, jaunu tā arī nekad nepieņemot.
Andra Bērziņa priekšlikumi valsts tiesību ekspertu skatījumā ir iespēja uzlabot esošo Satversmi, nepieņemot jaunu. Daudzus būtiskus varas koncentrācijas pasākumus veicot, pat nemainot Satversmi, bet izdarot izmaiņas Saeimas Kārtības rullī un Ministru kabineta iekārtas likumā.
Prezidenta ieteiktie uzlabojumi Latvijas politiku ietekmēs vairāk nekā 5% vēlēšanu barjeras ieviešana vai četru gadu Saeimas pilnvaru laika noteikšana triju gadu vietā, kas, salīdzinot ar pirmskara Latvijas laiku, tomēr ir būtiski stabilizējis Latvijas politisko dzīvi.
Ja šos prezidenta priekšlikumus nepieņems šī sagurusī Saeima, tos ar svaigu galvu varēs pieņemt nākamā.