Raimonds Vējonis šonedēļ darba vizītē apmeklēja Jēkabpili. Spriežot pēc Valsts prezidenta interneta vietnē aplūkojamā videomateriāla, amatpersonas izteikšanās māka uzlabojas (tas teikts bez ironijas), vienlaicīgi saglabājoties spējai iemest basketbola grozā bumbu... Tomēr radās arī daži jautājumi. Iemesls: apmeklējot vietējos uzņēmumus, Vējonis vairākkārtīgi, piemēram, laikā no 1:37 līdz 1:44 videoieraksta minūtē, ar sagaidītājiem un izvadātājiem sarunājās nevis valsts valodā, bet krieviski.
Nebūdams nedz naivs, nedz piekasīgs (ceru!), es saprastu šādu komunikācijas modeli. Ja pretējai pusei kaut kādu iemeslu dēļ ir grūti izteikties valsts valodā, viņi dara to krieviski, un prezidents, kā saka, nelec uz ecēšām, sacīto uzklausa, bet atbild valsts valodā. Jo, atvainojos, vismaz saprast valsts valodu Latvijā dzīvojošajiem jau nu vajadzētu (it sevišķi, ja viņi ir pilsoņi). Manuprāt, modelis, ka abas puses, lietojot savu valodu, viena otru saprot, ir pieļaujams kompromiss, lai gan droši vien daudziem latviešiem arī tas ir nepatīkams. Nesaprotu, kāpēc tas nederēja (varbūt neder arī citās līdzīgās situācijās, par kurām nezinām) Vējonim? Ja prezidents vēlējās izprast uzņēmumu darbu un uzskatīja, ka tas vislabāk sasniedzams, ļaujot uzņēmumu pārstāvjiem izteikties krieviski, lai tā būtu. Vai viņam neliekas, ka, arī pašam nelietojot valsts valodu, viņš rada iespaidu, ka šī valoda nav jāmācās?
Pieļauju, ka pats Vējonis par šādu savas rīcības interpretāciju neiedomājās, jo atkārtoja gana daudzu latviešu paradumu komunikācijā ar cittautiešiem gandrīz refleksa līmenī pāriet uz krievu valodu. Tādi nu mēs, «letiņi», esam. Palamāt «krievus», «žīdus» un «mellos», dungot līdzi kādu saldu meldiņu un braši svinēt Jāņus, vienlaicīgi necienot savu valodu un uzvedoties kā minoritātei šajā valstī. Karikatūra par «letiņu» nereti izrādās viņa portrets. Un šo apkaunojošo zvāļošanos starp ksenofobiju un pašcieņas trūkumu jūt arī citi, ar visām no tā izrietošajām sekām. Proti, rada iespaidu, ka mēs tīri labprāt brūķējam muti, bet tikpat labprāt arī pielāgojamies, pat ja to no mums neprasa.
Vējonim derētu saprast, ka nepietiek ar zīmīgi nolaistiem lūpu kaktiņiem un balss iedrebēšanos klāstīt, ka «mēs nākam no mazas, bet drosmīgas tautas» (uzruna Jēkabpilī). Objektīvi (salīdzinoši neliels nodzīvoto gadu skaits) Vējonis neiekļaujas burvīgajā pašmāju tradīcijā, kad bijušie kompartijas funkcionāri nu aizgūtnēm apspraužas ar sarkanbaltsarkanām lentēm. Tomēr viņš ir pietiekami vecs, lai atcerētos, ka padomju laikā mēs sevi bieži saucām par «letiņiem». Okupācija ir beigusies, vai nebūtu laiks no «letiņiem» kļūt par latviešiem?