1993. gada 7. jūlijā
Visi kandidāti bija Saeimas deputāti. Pirmajā kārtā vislielāko atbalstu - 35 balsis - ieguva G. Meierovics, par A. Jerumani nobalsoja 14 deputātu, bet G. Ulmani atbalstīja tikai 12 viņa frakcijas kolēģu.
Latvijas ceļš (LC)toreiz uzvarēja vēlēšanās un vēlējās iesaistīt koalīcijā Latvijas Zemnieku savienību, kurai bija gatavs piekāpties, atdodot prezidenta amatu, un tāpēc aicināja G. Meierovicu savu kandidatūru atsaukt. Taču politiķi toreiz arī neslēpa, ka LC bija svarīgi valdībā vadīt Finanšu ministriju un patiesībā prezidenta amats ir atdots LZS apmaiņā pret ministra posteni.
Guntis Ulmanis, kuru saistīja radniecība ar pēdējo Latvijas brīvvalsts prezidentu Kārli Ulmani, netika ievēlēts arī otrajā vēlēšanu kārtā, kad viņam vairs bija jāsacenšas tikai ar A. Jerumani. Par G. Ulmani nobalsoja 48 deputāti.
Tikai trešajā kārtā pēc LC sarunām ar kristīgajiem demokrātiem, kuru pieci deputāti atdeva savas balsis G. Ulmanim, kas saņēma nepieciešamo vairākumu. Par viņu nobalsoja 53 deputāti, pret - 26. G. Ulmanim bija jāsāk Latvijā veidot prezidenta institūciju, kā teikt, no nulles.
1996. gada 18. jūnijā
Pretendējot uz otro pilnvaru termiņu, Guntis Ulmanis 1996. gadā Valsts prezidenta vēlēšanās amatu izcīnīja četru kandidātu konkurencē. Demokrātiskā partija Saimnieks augstajam postenim bija izvirzījusi Saeimas priekšsēdētāju Ilgu Kreitusi, Tautas kustība Latvijai (Zīgerista partija) - Imantu Liepu, Latvijas Sociālistiskā partija - Alfrēdu Rubiku. G. Ulmani ievēlēja pirmajā kārtā, kurā par viņu atkal nobalsoja 53 deputāti. I. Kreituse saņēma 25 balsis, I. Liepa - 14 balsis, A. Rubiks - 5 balsis. Pirms prezidenta vēlēšanām sašķēlās Tautas kustība Latvijai, no kuras aizgāja seši deputāti, kas vēlāk izveidoja savu frakciju Tautai un taisnībai. I. Kreituse bija izveidojusi īpašu organizāciju - Ilga Kreituse - Latvijas prezidente. Var pieļaut, ka G. Ulmani aizklātā balsojumā bija atbalstījuši deputāti no plaša politiskā spektra.
1999. gada 17. jūnijā
Valsts prezidentu 1999. gada jūnijā ievēlēja tikai pēc atkārtotas kandidātu izvirzīšanas, izsludinot jaunas vēlēšanas. Pirmajās vēlēšanās, kas notika piecās kārtās, bija izvirzīti pieci kandidāti, kuri visi pārstāvēja kādu politisko spēku, - Raimonds Pauls (Jaunā partija), Vaira Paegle (Tautas partija), Anatolijs Gorbunovs (Latvijas ceļš), Jānis Priedkalns (Tēvzemei un brīvībai/LNNK), Arnis Kalniņš (LSDSP), kurš atkrita pēc otrās kārtas, jo saņēma tikai 14 kolēģu balsis. J. Priedkalnu atbalstīja 17 tēvzemiešu deputāti, un viņš no sacensības izstājās pēc trešās kārtas. Abas partijas pēc tam vairs nākamajās kārtās nebalsoja. Ceturtajā balsošanās reizē, saņemot 22 balsis, cīņa bija jāatstāj A. Gorbunovam. Par prezidenta amatu turpināja cīnīties V. Paegle un R. Pauls, kurš arī saņēma vislielāko atbalstu - 33 balsis. Taču tas vienalga nebija pietiekami, un R. Pauls savu kandidatūru atsauca. Tāpēc sestā kārta nenotika.
Lai gan toreizējā premjera partija Latvijas ceļš centās panākt, lai jaunas vēlēšanas nenotiek tajā pašā dienā, koalīcijā pārstāvētā Tēvzemei un brīvībai/LNNK un valdību atbalstošie sociāldemokrāti jau bija vienojušies ar opozīcijā esošo Tautas partiju par Vairas Vīķes-Freibergas izvirzīšanu Valsts prezidenta amatam. Viņu pēcpusdienā uzaicināja uz Saeimu, kur V. Vīķi-Freibergu pavadīja toreizējais LSDSP līderis Juris Bojārs. Sociāldemokrāti prezidenta kandidāti uzskatīja par savu «atradumu», taču viņu jau vismaz pusgadu iepriekš bija noskatījusi radošā inteliģence, kas pirms vēlēšanām savu atbalstu pauda arī atklātā vēstulē. Vienojoties ar toreizējo premjeru Guntaru Krastu (TB/LNNK), 1998. gadā bija izveidots Latvijas institūts, kuru vadīt no Kanādas bija uzaicināta V. Vīķe-Freiberga. Interesanti, ka pēc tam Latvijas institūta vadību pārņēma Ojārs Kalniņš, kura dokumenti bija sagatavoti prezidenta vēlēšanām gadījumā, ja partijas nebūtu vienojušās par V. Vīķi-Freibergu. Viņa tika ievēlēta otrajā kārtā, jo pirmajā, kurā sacentās ar vairākiem partiju kandidātiem, saņēma 50 balsis, bet nākamajā kārtā, kurā tika izmantotas krāsainās pildspalvas, V. Vīķe-Freiberga saņēma 53 balsis. Prezidenta vēlēšanas beidzās īsi pirms pusnakts, un tauta jauno prezidenti sagaidīja pie Saeimas nama ar ziediem.
2003. gada 20. jūnijā
Pirmajos četros prezidentūras gados Vaira Vīķe-Freiberga bija ieguvusi tik lielu atbalstu tautā un ārvalstīs, ka partijas vairs neizvirzīja šim amatam savus kandidātus, bet drīzāk sacentās, kura pagūs pirmā izteikt atbalstu V. Vīķei-Freibergai. Par viņu nobalsoja 88 deputāti, kas bija līdz tam nepieredzēti liels atbalsts.
2007. gada 31. maijā
Valsts prezidenta vēlēšanām valdošā koalīcija 2007. gadā gatavojās visu pavasari, rīkojot konferences un plašu kandidātu apspriešanu partiju reģionālajās nodaļās, taču beigās izrādījās, ka neviens no šiem kandidātiem nav īstais. Tautas partijai toreiz bija trīs augstā amata pretendenti - Artis Pabriks, Aigars Štokenbergs un Māris Riekstiņš. Pirmie divi tagad ir Sabiedrības citai politikai līderi, no TP viņi tā gada rudenī aizgāja, būdami nemierā ar TP īstenoto politiku. Tautas partija prezidenta vēlēšanām pieteica Māri Riekstiņu, savukārt LPP/LC - Karinu Pētersoni, kura, šķiet, tikai 2007. gada 22. maija vakarā saprata, ka nebūs kandidāte. Tovakar kā valdības partiju kopīgais kandidāts uz koalīcijas padomes sēdi jau bija uzaicināts Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas direktors ķirurgs Valdis Zatlers, kura kandidatūra slepeni tikusi apspriesta ļoti šaurā lokā dažādās vietās, ieskaitot zooloģisko dārzu.
Tajā gadā prezidenta vēlēšanas pirmo reizi notika saskaņā ar tikai pirms pāris nedēļām pieņemto Valsts prezidenta ievēlēšanas likumu, kurš noteica kandidātu izvirzīšanas termiņu, kā arī laiku, kad ir jānotiek vēlēšanām. Tādējādi kandidātus bija iespēja apspriest sabiedrībā un nevarēja izvirzīt pēdējā brīdī. Taču dažas stundas pirms kandidātu nominēšanas beigu termiņa Saskaņas centrs augstajam amatam nosauca bijušo Satversmes tiesas priekšsēdētāju Aivaru Endziņu. Jaunā laika kandidāte prezidenta vēlēšanās bija tagadējā Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete, kura 24. maija vakarā LTV radījumā Kas notiek Latvijā? publiski atsauca savu kandidatūru par labu A. Endziņam. Viņu vēlēšanu dienā, 31. maijā, pie Saeimas nama sagaidīja ļoti daudz atbalstītāju. Tādi bija arī V. Zatleram. Par viņa piekritēju ierašanos pie parlamenta bija parūpējušās koalīcijas partijas. Taču tās nespēja pasargāt savu kandidātu no uzbrukumiem par ārstu pateicībām.
Valsts prezidentu ievēlēja pirmajā kārtā, kurā par V. Zatleru nobalsoja 58 deputāti no valdības partijām TP, LPP/LC, Zaļo un Zemnieku savienība un Tēvzemei un brīvībai/LNNK. A. Endziņu atbalstīja 39 deputāti. V. Zatleru zālē ieveda un pavadīja viņa amata brāļi ārsti Jānis Birks (TB/LNNK) un Jānis Zaržeckis (LPP/LC), lai gan šie politiskie spēki prezidenta meklējumos bija iesaistīti vismazāk.