Lielie ir vērotāji, bet mazais rej atspēries. Visvaldis ņem rēcošo sīkaļu rokās, kušina - Hanibāl, vai tu apklusīsi? Tikai cilvēki ar lielu humora izjūtu var tādam mazam ņergam iedot izcilā grieķu karavadoņa vārdu! Toties augumā dižie Rada un Reksis luncina asti, jau pirms ieejam pa vārtiņiem.
Hanibāls ar piegulētājiem
Baltajā nojumē uz kafiju pirmie atsteigušies neaicināti ciemiņi - lapsenes. Atgaiņājamies. Abi lielie suņi aizklīst plašajā dārzā, bet Hanibāls, Visvalža rokās mazliet nomierinājies, tik un tā met dusmu zibšņus uz mūsu pusi. Velta saka: «Šis mājās ir lielais komandieris, galvenais noteicējs, kaut krievu toiterjeram jau astoņpadsmit gadu. Izlaists līdz bezsamaņai. Iekost šis vairs nevar, jo mutē palikuši tikai trīs zobi, bet, ja kāds atbrauc, ārdās kā traks. Toties nesen bijām Elvīras Baldiņas 93 gadu jubilejā, un Hanis uzvedās kā īsts džentlmenis. Pat jubilārei klēpī pasēdēja.» Uzzinām, ka Hanibāls šovasar braucis saimniekiem līdzi, tātad, var teikt, arī piedalījies Māra Putniņa filmā Džimlai rūdi rallallā, bet tikai tāpēc, ka mājās viņš kategoriski atsakās palikt viens. Gan Veltas, gan Visvalža balsī aiz skarbā audzinošā toņa jūtama liela mīlestība pret dusmīgo sīkaļu, kuru pirms septiņiem gadiem autoostā klīstam atradusi meita, radio žurnāliste Zane Lāce. Pie vecākiem Hanibāls nokļuva tāpēc, ka suns smagi pārdzīvo vientulību, bet žurnālistu baro kājas un mājai paliek maz laika. Velta smej: «Naktī šis guļ lielajā gultā, bet mēs abi esam piegulētāji katrs savā pusē.»
Zaptes baudītājs
Reksis ir Visvalža mīlulis. Ja saimnieks būs projām no mājas, Reksi mājās neievilināsi, sastings pie vārtiņiem, saimnieku gaidīdams! Velta uzdzirksteļo: «Tas nu ir suns, kas sev izkārtos visu. Īsts menedžeris!»
Kad trīsarpus mēnešus veco Reksi atveda mājās, viņš bija kā mazs jēriņš. Taču kaļķis, laba barība un garas pastaigas darīja savu. Viņa dēļ laulātais pāris dabūja celt augsto sētu ap māju, jo četrkājainais pašpuika augstlēkšanā pārspētu jebkuru olimpisko čempionu. Velta atceras epizodi laikā, kad viņi tikko sāka dzīvot Mētrās: «Skatāmies - Reksis no saimniecības nojumes, zobos saņemtu, nes upeņu zaptes burku! Tā izkrīt un saplīst! Ak, vai, sunītis sagriezīs mēli un kājas! Skrienu vākt. Nojumē skatos - kur bija desmit burkas, palikušas tikai piecas! Pārējās atradu žogmalē - vāciņi rūpīgi atskrūvēti un burkas izlaizītas spoguļtīras! Reksis pieprot attaisīt jebkuras durvis, tāpēc saucam viņu par atslēgu mūķētāju.» Nu jau Reksim ir četrpadsmit gadu un astoņi mēneši. Viņam atļauts gulēt vējtverī uz siltās grīdas. Suns pārcietis trīs insultus un faktiski dzīvo, tikai pateicoties Saulkrastu veterinārārsta Armanda Vaidera pūlēm. Lai Vaideram veselība! Dakteris jau divdesmit gadu rūpējas par šīs ģimenes suņiem.
Hruščova meitas vārdā
Divus gadus kopā ar Reksi dzīvoja vācu aitu suns Sančo. Iespējams, kāds nelabvēlis kaimiņu tracinātājam Reksim iemeta pagalmā indi, bet Sančo, spridzīgāks būdams, pirmais noķēra nāvējošo kumosu. Reksis ļoti skuma par drauga nāvi, un Visvaldis nolēma izdarīt labu darbu, atvedot viņam draudzenīti. Viņš aizbrauca uz Juglas patversmi un ieraudzīja «lielu skaistu aptuveni pusotru gadu vecu baltu suneni ar ļoti skumjām acīm un muguru kā zāģis». Patversmes pārvaldniece Astrīda Kārkliņa lāgā negribēja Visvaldim suni dot, jo domāja, ka viņš to liks pie ķēdes. Visvaldis ar suneni aizgājis pastaigāt pa mežu: «Viņa bija aptuveni gadu veca. Man Rada uzreiz iepatikās, jo bija liela un labestīga. Asinssuni mums nevajag. Toreiz teicu baltajai - pēc nedēļas es tev atbraukšu pakaļ.» Rada tika sterilizēta, un 2005. gada 14. novembrī Visvaldis un Velta aizbrauca viņai pakaļ. Visvaldim acīs sariešas miklums: «Patversmē, cilvēku ieraugot, visi suņi lēca kājās, rēja, vienīgi baltā stāvēja mierīga. Kad piegāju, viņa izplūda maigumā.» Velta turpina: «Nosaucām viņu Hruščova meitas Radas vārdā, bet īstenībā saucam par Plumpaču, jo viņa staigā tādām milzu plumpacīgām kājām un groza dibenu. Laiku pa laikam viņa mēdz aizlaisties no mājas brīvsolī. Pakaļ neskrienu, ātri vien atnāk pati, bet tā brīvības saldā garša viņu vilina.»
Dzīvesbiedri priecājas, ka suņi ir laimīgi un apčubināti. Viņi saka - tās ir trīs viņu zelta tabletītes, kas līdz pret visām kaitēm, vairo dzīvesprieku, liek kustēties un ārstē ar uzticību un mīlestību. Visvaldis atver bilžu albumu - tajos suņu fotogrāfijas, un Velta jokojot kacina vīru: «Skat, manas bildes glabājas kurpju kastēs, bet suņu bildes - rūpīgi salīmētas albumos.» Velta pati atkal un atkal ar prieku skata fotogrāfijas, un par katru viņiem ir savs pastāsts.