Neviens deputāta amata kandidāts (vai viņa partija) pat spīdzināts neatzīsies, ka labi zina - iespējas kļūt par Eiropas Parlamenta (EP) deputātu viņam (tai) patiesībā ir, maigi izsakoties, nelielas. Ja nerunā par tiem īpatņiem, kuriem vienkārši patīk, žargonā izsakoties, zīmēties, citi šo kampaņu uztver kā savdabīgu iesildīšanos Saeimas vēlēšanām jau pēc dažiem mēnešiem. Un nekā nepareiza jau šādā uzstādījumā nav - lai labi startētu sacensībās, ir jātrenējas.
Problēma ir tā, ka nav saprotams, kādā disciplīnā notiek trenēšanās. It kā vajadzētu būt klasiskajai skriešanai (izpratne par distances garumu var atšķirties). Tās vietā mēs redzam rotaļu «skriešana maisos». Tā neapšaubāmi arī ir aizraujoša un neapšaubāmi prasa pamatīgu piepūli. Tikai var gadīties, ka cilvēks tā satrenējas tieši skriešanai maisos, ka šādā žanrā patiešām uzrāda labu sniegumu, savukārt bez maisa startē slikti.
Kādas prasmes tiek trenētas disciplīnā, ko simboliski nosaucām par skriešanu maisos? Piemēram, atbildēt uz jautājumu acumirklī un dažos teikumos. Noderīga māka, tomēr ir taču skaidrs, ka netrūkst jautājumu, uz kuriem tā atbildēt nevar un patiesībā nedrīkst. Un tad nu mēs jau gadiem trenējam mūsu politiķus atbildēt tā, ka pēc tam kauns mums, iespējams, viņiem pašiem un var pat gadīties skāde valstij. Vēl viņi satrenējas, rupji sakot, ne mirkli nepastāvēt klusu. Nav svarīgi, kandidātam ir vai nav ko teikt, - viņam ir jāraujas pie vārda, vēlams jāpanāk, ka viņam «ir pēdējais vārds». Ja kandidāts atzīst, ka konkrēti šobrīd viņam atbildes nav, - neder! Ģeniāli. Viņi rūpīgi veido sevī prasmi nekad neatzīt savas kļūdas. Ir pieļaujams teikt, ka «toreiz bija pavisam cita situācija» vai, sliktākajā gadījumā, «tā ir jūsu versija», bet, dievs nedod, atzīt, ka esi dzīvē darījis kaut ko sliktu. Toties viņi centīgi apgūst iemaņas ar putām uz lūpām klāstīt, ka viss, ko darījuši, dara un darīs konkurenti (ja runa ir par opozīcijas partiju, tad tas attiecas uz valsti kopumā), ir nepareizi. Ļoti «konstruktīvi» no cilvēku attieksmes pret politiku veidošanas viedokļa... Vēl šajos treniņos kandidāts izkopj apbrīnojamu liekulības talantu. Viņam žurnālistu jautājumi var likties demagoģiski vai vienkārši stulbi, bet to teikt nedrīkst. Viņam ar citu kandidātu var būt normālas cilvēciskas attiecības, tomēr pasarg dievs, ja tas būs manāms publiski. Kandidātam ir jāprot maksimāli bieži atsaukties uz rūpēm par Latvijas iedzīvotāju labklājību, faktiski viņš ceļas un guļas, domājot par viņu maciņiem, bet vienlaikus viņam jāiemācās demonstrēt pilnīgu intereses trūkumu par savu iztikšanu. Un kategoriski ir aizliegts kaut iepīkstēties, ka t. s. vispārējais viedoklis Latvijā par kādu jautājumu varētu būt paviršs vai aplams.
Īsi sakot, skriešanā ar maisiem mūsu kandidāti trenējas aizrautīgi un dažs labs ar diezgan labiem panākumiem. Jauki, bet kāds tam sakars ar klasisko skriešanas disciplīnu? Atkārtošos, nav iebildumu (lai gan te varētu pārmest vēlētāju laika nekorektu šķiešanu), ja kandidāts uz EP klusībā iesildītos Saeimai, bet darītu to normāli. Svarīgi, lai to gribētu arī mēs, skatītāji.