Mums nav ne mazākās vēlēšanās ar Viņķeles kundzi strīdēties - lielākā daļa no tiem pasākumiem, kurus viņa piedāvā, ir svētīgi. Tomēr mums ir ļoti būtiski ievērot vienošanos, līgumu, ko 2013. gada budžeta veidošanas laikā parakstīja gan finanšu ministrs Vilks, gan Viņķele, respektīvi, veikt to pasākumu kopumu, par kuru jau mēs esam vienojušies. Vienošanās bija par minimumu, mēs nenākam ar jaunām prasībām.
Izpildām šo minimumu, tad skatāmies - ja ir iespējams īstenot kādu jaunu pasākumu, kāpēc gan ne? Piemēram, mums tāda liktos mājokļu atbalsta programma jaunajām ģimenēm, kas zināmā mērā arī būtu kompensējošs mehānisms nekustamo īpašumu nozarei, Latvijai atsakoties no pašreizējās uzturēšanās atļauju tirgošanas sistēmas.
Turklāt gribu uzsvērt, ka minētās vienošanās pamatā ir nevis Dzintara, Parādnieka vai Viņķeles subjektīvi priekšstati, bet gan lielāko šīs jomas NVO Latvijā, piemēram, Māmiņu kluba, viedoklis, Latvijā atzītu demogrāfu viedoklis.
Tomēr var taču gadīties, ka valsts finansiālās iespējas mainās un, teiksim, pirms gada ar vislabākajiem nodomiem slēgtas vienošanās vairs nav iespējams pilnībā pildīt.
Nav runa tik daudz par naudu, cik attieksmi. Jau vienošanās periodā ministrei bija atšķirīgs viedoklis par to, vai vajag pagarināt līdz pusotram gadam pabalstu, ko valsts izmaksā sociāli apdrošinātajām jaunajām māmiņām. Mēs uzskatījām un uzskatām, ka vajag - pusotrs gads ir tas periods, pēc kura vismaz teorētiski vajadzētu būt pieejamam bērnudārza pakalpojumam. Pretarguments bija un ir - jāveicina sievietes atgriešanās darba tirgū. Var šo argumentu saprast, tomēr, mūsuprāt, mammām ir jādod vismaz izvēles iespēja.
Atkārtošu jautājumu - varbūt prognozes par valsts budžeta iespējām izrādījušās pārāk optimistiskas un šo labo ieceri nav iespējams īstenot?
Es arī atkārtošu - nav runa par naudu. Pati ministre pēdējās dienās nākusi klajā ar dažādām iniciatīvām, kas arī kaut ko maksā, vai, pareizāk sakot, maksā tikpat. Respektīvi, vienkārši ir nevēlēšanās pieņemt, ka kāds «no malas», ka kāds, kurš nav pašas ministrijas eksperts, pasaka priekšā, kā būtu pareizi.
Savukārt attiecībā uz vienošanos nu mēs dzirdam, ka, lūk, nevarot saukt par vienošanos to, kas panākta ultimāta rezultātā. Tas nu gan dīvaini - tad par jebkuru gadījumu var vispirms solīt, pēc tam pateikt, ka tas ir bijis ultimāts, un attiecīgi to nepildīt. Tikpat labi var teikt, ka pašas šīs valdības izveidošanās bija ultimāta rezultāts. Proti, bija skaidrs, ka Vienotības prioritāte ir eiro ieviešana, un bija tikai divi varianti - vai nu valdību veido Vienotība un partneri akceptē šo prioritāti, vai arī valdību veido Saskaņas centrs. Tātad tikpat labi var teikt, ka Vienotība mums izvirzīja ultimātu, tomēr tad tas tā netika saukts. Savukārt koalīcijas partneru prioritātes nez kādēļ tiek sauktas par ultimātu, šantāžu utt.
Otrs nosacījums, ko Nacionālā apvienība izvirza, ir uzturēšanās atļauju tirdzniecības pārtraukšana. Pirmkārt, vai jūs apzināties, ka ir t. s. tiesiskā paļāvība, t. i., nevar tā vienkārši to ņemt un pārtraukt?
Mēs esam gatavi piekrist pārejas periodam. Lai kā subjektīvi liktos, ka šī tirdzniecība jāpārtrauc nekavējoties, mēs saprotam, ka ir reālā dzīve, iesākti projekti utt. Reformu partijas (ar kuru mēs bloķējamies savās un viņu prasībās budžetam) pārziņā ir Ekonomikas ministrija, attiecīgi mums nav pamata apšaubīt viņu viedokli, ka nākamajā gadā būtu jānosaka punkts, pēc kura šī tirdzniecība pārtraucama. Kad ir šis punkts, varam diskutēt. Mūsu skatījumā - nākamā gada vidus. Līdz tam tad būtu pārejas periods, kura laikā arī jāpalielina tieši valsts budžets no šīs tirdzniecības - pagaidām tieši valsts ieguvums ir niecīgs.
Otrkārt, varbūt var vienkārši palielināt ieguldījuma apmēru, pret kuru apmaiņā tiek dotas uzturēšanās atļaujas? Vēl citas regulējuma izmaiņas?
Ja runa ir par atļauju tirdzniecību tieši apmaiņā pret ieguldījumiem nekustamajā īpašumā, mēs tomēr uzskatām, ka tā ir jābeidz, un viss. Ja ir runa par citām ieguldījumu formām, varam par to runāt - vienkārši sakot, iespēju ceļot Šengenas zonā bez vīzām tirgo daudzas valstis. Bet mēs iebilstam pret šīs iespējas «piestiprināšanu» tieši nekustamajam īpašumam. Mākslīgi kāpinot cenu, mājokļi kļūs nepieejami mūsu pašu ģimenēm. Šāda jaunu imigrantu piesaiste ir neprāts, arī vispār ņemot vērā Latvijas etnisko struktūru okupācijas rezultātā. Ir arī daudzi citi argumenti. Mums nav iebildumu pret citu valstu pilsoņiem vai citu tautību cilvēkiem, tomēr ir kaut kāds minimums, kas nepieciešams, lai saglabātos Latvijas kā valsts pastāvēšanas jēga.
Ja Nacionālās apvienības prasības demogrāfijas un atļauju tirdzniecības zonā ir tradicionālas un arī visai konkrētas, tad, atklāti sakot, mazāk saprotams, ko jūs gribat kultūras nozarē. Skaidrs, ka vajag vairāk naudas, bet tieši kam?
Par precīzām pozīcijām labāk būtu prasīt ministrei, tomēr kopējais fons ir tāds, ka kultūras darbiniekiem ienākumu kritums krīzes laikā bijis viens no drastiskākajiem. Nozares vajadzības tika definētas 40 miljonu apmērā, mums tika piedāvāti trīs miljoni. Tas nav adekvāti! Mēs, atbalstot pedagogu atalgojuma palielinājumu, saprotam, ka nevar uzticēt jauno paaudžu izglītošanu nepietiekami atalgotiem cilvēkiem. To visi saprot. Tajā pašā laikā kultūras darbinieku situācija ir bijusi un ir sliktāka, pat salīdzinot ar pedagogu situāciju. Piekrītu, ka šī pozīcija mūsu prasībās varbūt nav tik plaši izskanējusi, bet tas daļēji tāpēc, ka tajā par zināmu minimumu esam panākuši vienošanos ar pārējiem partneriem.