Šajās dienās mērķis tikt pie pastāvīgas izstāžu zāles, kurā varētu regulāri eksponēt latviešu mākslinieku darbus no visas pasaules, iegūst konkrētākas aprises. Tiks parakstīts nodomu protokols ar Cēsu pašvaldību, vienojoties, ka PLMS rīcībā tiek nodotas telpas Cēsīs (skolas ēkā), kas pēc remonta un labiekārtošanas tad arī kļūs par pastāvīgu izstāžu vietu. Jau tagad Cēsu Vēstures muzeja arhīva ēkā tiek uzglabāta pašreizējā PLMS kolekcija, kas gan nav publiski apskatāma.
Lelde Kalmīte ir viena no šīs kolekcijas idejas autorēm. «Šīs kolekcijas idejas autori ir Juris Ubāns, Vija Bērziņa un es - mēs visi esam pazīstamu gleznotāju bērni,» stāsta Lelde Kalmīte, kura ir emigrācijā dzīvojušā latviešu gleznotāja Jāņa Kalmītes meita. «Mēs lieliski apzināmies tās problēmas, kas apdraud latviešu izcelsmes gleznotāju darbus ārzemēs. Bieži izcili mākslas darbi tiek pazaudēti un lemti bojāejai, jo tie nonāk tādu cilvēku rokās, kas nesaprot to vērtību un nozīmi. Daži tos met prom, daži pārdod par pāris dolāriem...» Apzinoties, ka mākslas darbam ir vērtība noteiktas kultūras kontekstā, PLMS mērķis ir apkopot un vest uz Latviju to mākslinieku darbus, kuru izcelsme ir saistīta ar Latviju.
«Pirmās Pasaules latviešu mākslas savienības aktivitātes Latvijā aizsākās jau 2008. gadā ar izstādi Valmierā, kas pēcāk ceļoja pa muzejiem un izstāžu zālēm Latvijā vairāk nekā divu gadu garumā,» stāsta Lelde Kalmīte un uzsver, ka kolekcijas attīstībai ārkārtīgi būtiska ir pastāvīga izstāžu zāle. «Daudzi no mums, kas ir piedzimuši un uzauguši ārpus Latvijas, apzināmies, ka esam daļa no Latvijas vēstures. Turklāt tā Latvijas mākslas vēstures daļa, kas apkopotu norises ārzemēs pēc Otrā pasaules kara, faktiski vēl nav uzrakstīta - tur ir daudz ko darīt. Kaut rakstījuši ir daudzi - Arnolds Sildegs, Nikolajs Būmanis un citi, darāmā vēl ļoti daudz,» atzīmē Lelde Kalmīte.
Cik ir ārzemēs dzīvojošu latviešu izcelsmes mākslinieku vai to, kas akcentē savu latvietību?
«Nesen lasīju rakstu par trimdu - tie cipari iet uz leju ar katru gadu, jo jaunā paaudze bieži vien vairs negrib asociēties ar latvisko. Amerikā ir apmēram 80 000 cilvēku, kas sevi identificē kā latviešus, un katru gadu šīs skaits samazinās. Cik ir mākslinieku - 200, 500?» min L. Kalmīte. Šo mākslinieku vidū ir arī ļoti pazīstamas personības, piemēram, Vija Celmiņa, kuras darbi ir prestižākajās Amerikas mūsdienu mākslas kolekcijās, arī Edvīns Strautmanis, kuru kā tuvu draugu nereti min ASV glezniecības zvaigzne, arī kinorežisors Džūljens Šnābels. Vai ir izredzes Cēsu kolekcijā iekļaut arī Celmiņas un Strautmaņa darbus?
«Vija Celmiņa ir tik augstā līmeni, ka viņai vēl nav intereses ar mums sadarboties, bet ar laiku mēs dabūsim,» ir pārliecināta Lelde Kalmīte. «Celmiņa man atrakstīja ļoti īsu vēstuli, uzsverot, ka māksla ir internacionāla un tāpēc viņa neatbalsta ideju, ka vajag veidot latviešu diasporas mākslas darbu kolekciju. Protams, ka māksla ir internacionāla! Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc mēs domājam, ka izstāžu zāle Cēsīs būs vērtīgs ieguvums latviešu māksliniekiem, jo mēs atvedīsim uz Latviju internacionālu perspektīvu, ko latviešu mākslinieki var piedāvāt, dzīvodami ārpus Latvijas,» ir pārliecināta L. Kalmīte.
«Varbūt Vijai Celmiņai ir bail saistīties ar kādu amatieru grupu, kuri izstāda zema līmeņa darbus, ko var arī saprast. Mums ir kolekcijas komiteja, mēģinām atlasīt labākos darbus, nevis pieņemt absolūti visu. Jo vairāk saņemam piedāvājumus un ziedojumus, jo stingrāk mēs vērtējam darbus, ko iekļaut kolekcijā,» stāsta L. Kalmīte. Viņa ir pārliecināta, ka jau pavisam drīz Cēsu kolekcijā būs arī ASV pazīstamā mākslinieka Edvīna Strautmaņa darbi. Mākslinieks sāka savas gaitas Čikāgā, bet karjeras kulmināciju sasniedza Ņujorkā, strādādams kā abstraktais ekspresionists. Patlaban kolekcijā ir aptuveni 250 gleznu, taču mērķis ir kolekciju papildināt. Visas gleznas ir ziedojumi, arī PLMS darbību nodrošina ziedojumi.
Lelde Kalmīte cer, ka Amerikas latviešu sabiedrība un, iespējams, arī kāds mecenāts Latvijā novērtēs kolekcijas ieceres būtiskumu - atvest atpakaļ uz Latviju mākslas darbus, kas te nekad nav redzēti, kaut arī tos veidojuši latviešu mākslinieki. Jau pēc pastāvīgās PLMS izstāžu zāles atklāšanas Cēsīs ir paredzēta sadarbība arī ar Latvijas mākslas institūcijām.
Kāpēc lai tā nebūtu izstāde, kura uzskatāmi ļautu salīdzināt mākslas procesus 50.-60. gados ASV un Latvijā šajā pašā laikā un pilnīgi citā sociumā un stilistikā radītos darbus?