No vienkārša mehāniķa līdz tehniskajam direktoram viņš izaudzis reizē ar naftas un naftas produktu pārkraušanas uzņēmuma _Ventspils nafta termināls_ izaugsmi un nu kā zinošs un pieredzējis augsta līmeņa speciālists tiek aicināts piedalīties naftas termināļu būvniecības projektu izvērtēšanā citās pasaules valstīs.
Šoks pusgada garumā
Vjačeslavs savā dzimtā ir pirmais un pagaidām vienīgais naftinieks. Iestājies Maskavas Naftas un gāzes rūpniecības institūtā, viņš loloja sapni par lielās naudas pelnīšanu naftas ieguves vietās Sibīrijā, tāpēc padomju laikos obligāto nosūtījumu darbā uz Ventspili uztvēra kā īslaicīgu dzīves posmu. Pēc pieciem Maskavā pavadītiem studiju gadiem ierašanās mērogos nesalīdzināmajā Latvijas piejūras pilsētā bija šoks, kas jaunajam speciālistam ilga apmēram pusgadu. Alga ierindas mehāniķim nebija nekāda lielā, un jau pirmajā sapulcē Vjačeslavs uzzināja, ka kadru mainība uzņēmumā ir milzīga - ieradušies trīs jauni speciālisti, atlūgumus uzrakstījuši 15 darbinieki. Tas strādātprieku nerosināja. «Bet tad sajutu, ka man šeit uzticas, ka no mana darba daudz kas atkarīgs. Man paveicās, ka nokļuvu vienā no piestātnēm, kur tolaik sāka veidoties ļoti saliedēts kolektīvs,» Vjačeslavs stāsta un uzsver, ka darbs piestātnē šajā nozarē ir viens no smagākajiem - uz jūras, kur vienmēr auksts, mitrs, vējains, bet 24 stundas diennaktī jānodrošina kuģu pārkraušanas serviss un jāstrādā kā pulkstenim. «Muliņi ir pēdējais etaps naftas pārkraušanas tehnoloģiskajā procesā - ja kaut kas noies greizi, cietīs viss process,» Vjačeslavs saka.
Tomēr arī tādu darbu var iemīlēt, turklāt Vjačeslavu saistīja jūras romantika, kuģi. «Nekad nebiju redzējis tik milzīgas peldošas pilsētas.» Ventspilī varējis just arī tolaik tālo ārzemju elpu.
Nekad nesaka nē
Vjačeslava karjera uzņēma apgriezienus reizē ar Ventspils nafta termināla attīstību, un viņš uzskata, ka virzība pa amatu kāpnēm bijusi iespējama tāpēc, ka pats sev izvirzījis mērķi - nebaidīties uzņemties atbildību ne par vienu no uzticētajiem uzdevumiem. «Nekad neesmu teicis - nē,» saka Vjačeslavs. Patlaban viņš ir termināļa tehniskais direktors.
Lielu pieredzi palīdzējusi uzkrāt vairākkārt uzņēmumā piedzīvotā rekonstrukcija. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Vjačeslavs tika iekļauts komandā, kas izstrādāja Ventspils nafta termināla attīstības plānu. «Tad vācām zināšanas pa visu pasauli. Domāju, tas bija pareizs lēmums, jo šodien esam starp modernākajiem Eiropā,» Vjačeslavs vērtē.
2006.gadā par uzņēmuma līdzīpašniekiem kļuva starptautiskā naftas un gāzes korporācija Vitol. Vjačeslava darbavietai tas pēdējos gados nozīmējis jaunas pārmaiņas - uzņēmums pakāpeniski iekļaujas Vitol pasaules termināļu tīkla darbības struktūrā. Tas savukārt ļāvis ar plašāku vērienu apzināt ārzemju kolēģu pieredzi. Vjačeslavs stāsta, ka regulāra prakse ir dažādu valstu speciālistu kopīgas sapulces, kur notiek zināšanu, informācijas apmaiņa un tiek meklēti kopīgu problēmu risinājumi. Viņš pats jau piedalījies divās tehnisko direktoru sanāksmēs, kur sapratis, ka ventspilnieki var šo to iemācīt arī naftas ieguves lielvalstu speciālistiem. Kā augstu kompetences līmeņa novērtējumu gan sev, gan visam Ventspils nafta termināla kolektīvam Vjačeslavs uztver arī vēl kādu savu sasniegumu - kā viens no dažiem pasaules profesionāļiem viņš uzaicināts un piedalījies naftas termināļu būvniecības projektu ekspertīzē Floridā ASV un Malaizijā. Priekšā arī vēl citu projektu apspriešana.
No kolektīva nebēgs
Starptautiska līmeņa konsultanta un eksperta aktivitātes Vjačeslavam ir viena no nākotnes perspektīvām, kas ir arī viens no iemesliem, kāpēc brīvo laiku Vjačeslavs cenšas atlicināt ne vien sportiskām nodarbēm, bet arī angļu valodas prasmju izkopšanai. Nozares ekspertam 20 gadi, kas nostrādāti vienā uzņēmumā, ir priekšrocība, lai gan, runājot par karjeras kāpienu, griesti uzņēmuma ietvaros jau ir visai tuvu. Vjačeslavs neslēpj, ka saņēmis vairākus vilinošus darba piedāvājumus ārzemēs, taču atzīst, ka tiem vēl nav nobriedis. Ventspilī joprojām ir daudz paveicama. Rekonstrukcija un darba pieejas maiņa ir pats grūtākais, kas uzņēmumā var būt, taču piedalīties tajā ir vērtīgāka pieredze, nekā strādāt kādā ārzemju terminālī, kur viss jau ir gatavs, Vjačeslavs uzskata. «Ja es tagad aizietu, tā arī būtu bēgšana, sava kolektīva pamešana,» viņš saka. Lai gan ar tehniku strādāt esot vieglāk nekā ar cilvēkiem, īpaši pārmaiņu un ekonomiskās krīzes laikā, Vjačeslavs uzsver, ka darbinieku komanda uzņēmumā esot unikāla. Jau kopš padomju laikiem šeit labi iesakņojas radošas tehniskās inovācijas.
«Cilvēki rada idejas un dzīvo kā ģimene. Tā tas bijis visus šos gadus. Tas ir unikāli, un no tā tik vienkārši atteikties negribas,» saka Vjačeslavs.