Valdības iniciatīva sakārtot lobēšanas lauciņu ir apsveicama un nepieciešama. Lielākā daļa sabiedrības uz lobēšanu skatās kā uz katoļu priesteri bērnu dzimšanas dienas ballītē - ar lielu piesardzību. Plaši izplatīts ir viedoklis, ka lobēšana ir legālā kukuļdošana un Latvijā tai piemīt koruptīva aura. Teorijā lobēšana ir tikai informācijas sniegšana lēmumu pieņēmējiem, ņemot vērā to, ka ikvienam ir tiesības brīvi paust savus uzskatus, saņemt un izplatīt informāciju un idejas. Taču realitātē daudz kas ir citādi. Tāpēc vaiga sviedros tiek strādāts pie Lobēšanas atklātības likumprojekta, kuru pēc valdības vadlīnijām izstrādā KNAB.
Pārskatot likumprojektu, pirmais pārsteiguma moments rodas, pamanot, ka par likuma neievērošanu nav paredzētas nekādas sankcijas. Atrodama vien atsauce uz Krimināllikuma pantu par tirgošanos ar ietekmi. Vairāk nekā. Pagaidām šis pants nav kalpojis par lielu biedēkli ietekmes tirgotājiem, ko skaidri demonstrē 2011. gada korupcijas uztveres indeksa rādītāji. Latvija ierindojas skumīgajā 61. vietā, un jau trešo gadu pēc kārtas ir vērojama konstanta lejupslīde. Atkārtoti tiek kāpts uz jau nodilušajiem grābekļiem, labi sakārtojot normatīvos aktus, bet piemirstot par to īstenošanu praksē. Par spilgtu izgāšanās piemēru te kalpo Lietuva, kur stingrs likums, neparedzot sankcijas, darbojas jau kopš 2007. gada. Visā valstī ir reģistrējušies 15 lobētāju, pārējie savu rūpalu piekopj, kā ieraduši.
Nākamā bezsakarība ir vienota reģistra neparedzēšana. Praksē tas varētu nozīmēt neskaitāmus reģistrus, katru savā formātā un reģionālās specifikas izpildījumā. Bruņinieciska šķistu svaigi dibinātās Latvijas Lobētāju asociācijas (LLA) cīņa par vienota reģistra izveidi, ja vien tā paralēli nelobētu reģistra uzturēšanas pienākumus piešķirt sev pašai. Šis priekšlikums ir tikpat absurds, kā vistu kūtij par sargu nolikt lapsu.
Kā punktiņš uz i kalpo tas, ka likumprojektā nav paredzēta kontroles instance. Tas būtu tāpat kā Ceļu kārtības noteikumu ievērošana bez Ceļu policijas uzraudzības. Paļauties uz lobētāju un ietekmes tirgotāju godaprātu ir vairāk nekā naivi. Saprotams, ka papildu līdzekļus budžetā atrast vienmēr ir grūti. Tomēr šeit nav runa par kādas reprezentatīvas celtnes remontu. Šeit uz viena svaru kausa ir žūksnītis naudas, bet uz otra - Latvijas valstij esenciālas problēmas risinājums. Grūti pat aptvert, kādus papildu ieņēmumus budžetam spētu dot lobēšanas jomas pareiza sakārtošana.
Rudenī šis likumprojekts nonāks apstiprināšanai Saeimā. Pirms tam tas vēl tiks pamatīgi ķidāts un plūkāts, tāpēc kauliņi vēl nav mesti. Katrs vilks segu savā virzienā, bet, ja iznākumā tas paliks tāds, kāds ir šobrīd, tad mums būs par vēl vienu skaistu un bezzobainu likumu vairāk.