Pirms 18 gadiem šajās mājās viņš ir dzimis, taču savu bērnību atceras neskaidri, kā murgu. Pār šo pašu veco slieksni Jānis un viņa gadu vecākā māšele Dace tika aizvesti uz bērnunamu Ābelīte Istalsnā, lai bērnus paglābtu no vecāku dzeršanas posta. Tagad Jānis ir atgriezies, lai saviem spēkiem atjaunotu dzimto māju. Kaut arī zēna trauslo stāvu saliekusi slimība, stipra ir viņa apņēmība pašam veidot savu turpmāko dzīvi.
Nedzer un nepīpē
«Uz grīdas salikām linoleju un preskartonu, tapetes izlīmējām. Es turēju, audžumāte līmēja, grīdas krāsoju pats,» Jānis priecīgi stāsta. Pa šo gadu izdarīts pietiekami daudz - ieliktas jaunas durvis un logi, pārmūrēta krāsns un plīts. Visus gadus pēc mātes nāves māja stāvējusi neapdzīvota un faktiski pārvērtusies par graustu, tāpēc darāmā bijis daudz. Ierīkotas divas ieejas, jo vienā pusē dzīvošot māsa, otrā pats Jānis.
Pa nedēļu Jānis mācās Ezersalas speciālās internātskolas 9. klasē, brīvdienās brauc pie saviem audžuvecākiem, kā viņš dēvē aizbildņus, kas dzīvo tepat netālu. Audžumātes Tatjanas mudināts un atbalstīts, viņš arī ķēries pie šī nopietnā darba.
Jānis saka lielu paldies Ludzas novada Isnaudas pagasta pārvaldei, kas palīdzējusi, norīkojot palīgā divus bezdarbniekus simtlatniekus, kuri dara smagākos darbus. Remontam nepieciešamos materiālus Jānis pērk pats no savas pensijas. «Kā saņemu naudu, tā tūlīt kopā ar audžuvecākiem braucam un pērkam.» Cik liela ir pensija? Nu, drusku pāri simtam. Nedzeru, nepīpēju un arī citiem neiesaku to darīt. Nauda jātaupa.»
Palīdz labi cilvēki
«Šo vietu sauc par Jānīšiem, te agrāk dzīvoja mana mamma. Kaut ko jau atceros, bet neko labu, mamma dzēra, pie viņas visādi staigāja. Tēvu vispār neatceros,» Jānis stāsta, taču jūtams, ka viņa prātu vairāk par pagātni nodarbina nākotnē darāmie darbi. «Es izdomāju, ka vajag dzīvot pašam savā mājā. Audžuvecāki atbalstīja, viņi man ir labi, ne lamājas, ne ko. Vēl to veco kūti vajag nojaukt, pirti pārbūvēt, dārzu sakārtot. Nopirku dīvānu, labi cilvēki uzdāvināja skapjus, plīti, paldies viņiem.»
Ezersalas speciālajā internātskolā par Jāni saka tikai labus vārdus - kārtīgs, atsaucīgs, savam vecumam neraksturīgi prātīgs un taupīgs.
Mācību pārzine Ināra Laizāne stāsta, ka ar Jāņa māti nejauši iepazinusies slimnīcā. Uzzinājusi, ka Ināra strādā Ezersalā, sieviete satraukusies, sākusi viņu izjautāt, bet tikai pēc kāda laika atklājusi, ka šajā skolā mācās viņas dēls. Jāņa mamma, kura tad jau bijusi ļoti smagi slima, izkratījusi sirdi, pastāstījusi par Jānīša drūmo bērnību, ka tēvs viņu maziņu stipri sitis un tas arī atstājis smagas sekas un nelabvēlīgi iespaidojis zēna veselību.
Citāda dzīve
Ezersalas speciālās internātskolas absolventiem parasti nav viegli izveidot patstāvīgu dzīvi, labi, ka Jānim paveicies ar aizbildņiem, kuri turpina palīdzēt zēnam arī pēc pilngadības sasniegšanas. Viņam šajā skolā vēl jāmācās trīs gadi, tad būs iegūta kāda specialitāte. Pats viņš pastāsta, ka patīk darboties ar datoru un šūt. Smagu darbu strādāt viņš nevar, jo sāp kājas. Internātā esot labi, tomēr par savām mājām viņš sauc Jānīšus.
«Ja tik jauns cilvēks cenšas kaut ko darīt, ir prieks palīdzēt, cik nu mēs varam,» saka Isnaudas pagasta pārvaldniece Antoņina Sjakste. Viņa pazinusi Jāņa ģimeni, zina viņa smago likteni, tāpēc priecājas, ka puisis vēlas savu dzīvi veidot citādu nekā viņa vecākiem.