Kamēr laikmetīgajai mākslai vēl nav savas telpas, tikmēr tā sadzīvo ar Latvijas Dzelzceļa vēstures muzeja vilcieniem - šajā muzejā līdz 22. jūlijam skatāma starptautiskā laikmetīgās mākslas izstāde Horizontu meklējot. Starp citu, arī dzelzceļa sliedēm ir tāds pats vilinājums kā horizontam. Izstādes kuratore Ieva Kalniņa nosauc vairākus horizontus, ne tikai to, ko meklēja Dullais Dauka. «Horizonts ir arī Piena Ceļš un ir ierakstīts zvaigznēs. Katram cilvēkam ir savs iekšējais horizonts,» viņa skaidro. Horizontam ir ne tikai romantisma pieskaņa, būtiska nozīme tam ir arī fizioloģijā. Ne velti, kad uz kuģa klāja piemetas jūras slimība, tiek ieteikts skatīties uz horizontu, jo tā vieglāk pārvarēt vestibulārā aparāta traucējumus.
Horizonti mākslā ir bezgalīgi. Izstādē apskatāmi 39 mākslinieku darbi no Latvijas, Amerikas, Krievijas, Austrijas, Polijas, Nīderlandes, Indijas un Vācijas, kuri nav radīti pēc īpaša pasūtījuma. «Horizonts mākslā ir atrašanās neizzinātajos krustpunktos, kad tiek saprasts vairāk, tiek pārkāpta robeža, lai turpinātu ceļu,» saka Ieva Kalniņa. Piemēram, Oļega Kuļika Madonna ir pirmais izstādītais darbs pēc mākslinieka desmit gadu klusēšanas. Izstādē ir arī Nīderlandes mākslinieka Basa Jana Adera darbs; pats autors pazudis bez vēsts, kad devās pāri Atlantijas okeānam. Izstādē ir leišmalē dzīvojošā mākslinieka Raimonda Līcīša gleznas, kas tapušas desmit gadu laikā. Izstāde veidota jutekliski un ļoti personīgi. Ieva Kalniņa arī atzīst, ka, veidojot ekspozīciju, diktējusi savus noteikumus. Izstādes karkass ir septiņu dzejnieku - Ulža Bērziņa, Edvīna Raupa, Ingas Gailes, Kārļa Vērdiņa, Pētera Draguna, Amandas Aizpurietes, Knuta Skujenieka - dzejoļi, ko video vizualizējusi māksliniece Katrīna Neiburga.
Izstādes atklāšanā bija skatāmas arī vairākas performances. Mākslinieces Andas Lāces performance Valdzinoši nedrošs netiks atkārtota, bet tā ir dokumentēta un izstādē skatāma videoformātā kopā ar instalāciju. «Lai gan performance ir jāpiedzīvo klātbūtnē - kad tā kļūst par nezūdošu mākslu -, jo to dokumentēt ir grūti. Mani uzrunāja izstādes kopīgā ideja, kas ir ļoti personīga. Saistībā ar pašas pieredzi un darbu idejām radās performance,» stāsta Anda Lāce.
«Izstādes uzmanības centrā ir mākslas meklējošais raksturs, kas saistīts ar mākslas būtību - tiekšanos pēc ideāla. Izstādi veido septiņas sadaļas, kas savā struktūrā rada jaunu, ideālu pasauli un vienlaikus visas kopā atspoguļo vienu meklēšanas ceļa algoritmu, kurā ir gan atklājuma prieks, gan maldu posms, gan īslaicīgas harmonijas ilūzija. Un tomēr šī radīšanas formula pierāda cilvēka nepilnību un niecību Dieva priekšā,» aicina aizdomāties Ieva Kalniņa.