Taču šis ir stāsts par Ritenieka lāci. Šogad ziemas tikpat kā nebija, bet milzīgais Ragaciema lācis kā novembrī nolikās ziemas guļā, tā februāra pēdējās dienās, tikko atvēris acis, skatās uz svešajiem miegainām maigām acīm.
Bargo nevienam nevajadzēja
1994. gadā Rīgas cirkā lācenei piedzima lācēns, kuru atdeva gadījuma cilvēkam, lai izaudzina un nošauj - būšot labu labā āda. Lācēns nokļuva Ķemeros un dzīvoja, iespundēts sakņu konteinerā. No nepareizas barošanas viņam piemetās caureja ar asinīm. Ritenieks atceras: «Visi gribēja, lai es lācēnu paņemu, bet man tak viņu nevajag! Nu, tad šo šaušot nost! Manā zemessardzes bataljonā visi solījās palīdzēt lāci uzturēt. Beigās es ar viņu paliku viens.»
Ritenieks piesolījis lāci Rīgas zoodārzam, bet tur arī zvēru nevajadzēja. Taču no zoodārza atbrauca zinoši cilvēki, konsultēja. Lācis atlaba un tika pie vārda Bargais. Ritenieks pats savām rokām uzcēla pekainim sprostu: «Lācis ir reģistrēts Dabas aizsardzības pārvaldē. Viņš kļuva par sporta kluba Brāļi simbolu. Līdz lāča divpadsmit gadu vecumam es un abi mani dēli ar Bargo sprostā cīkstējāmies. Pēc tam viņā parādījās niknums. Es Bargo pazīstu, zinu viņa gājienus un domas, esam vienojušies par saprašanos.»
Bez sentimenta
Lai nu ko, bet sentimentalitāti Riteniekam nevar piedēvēt. Taču kaut kādu misticismu starp sevi un lāci viņš saskata: «Esmu jūrmalnieks septītajā paaudzē, bērnībā dzīvoju Dzintaros. Kad ar vecotēvu gājām pāri sliedēm, viņš vienmēr vērsa uzmanību uz akmens lācīša skulptūru. Atceros arī savu bērnu dienu brūno, ar skaidām pildīto lāci. Un pēkšņi man tiek piedāvāts dzīvs lācis, es pretojos, tomēr izglābju viņam dzīvību. Tagad labdari sāk risināt jautājumu, kur lāci likt, un kaimiņi sūdzas - lācis mokās un apdraud, mušas un smaka nākot! Taču lācis ir pie veselības, ar spožu kažoku, normāli ēd un kakā. Tāpat kā cirka un zoodārza lāči, viņš dzimis nebrīvē un citu dzīvi nezina!»
Kamēr lācis pavadīja miegā savu deviņpadsmito ziemu, Aivara Ritenieka dzīve izmainījās pašos pamatos - viņš bankrotēja, un tagad svarcelšanas entuziasts ar savu lāci var doties uz visām četrām debespusēm. Bargajam tas nozīmē - būt vai nebūt šajā saulē? Ritenieks nepadodas. Sporta klubs Brāļi atvēlējis savam trenerim daļu organizācijai piederošās zemes. Atbalstu sola arī Engures novada domes izpilddirektors Imants Valers: «Mums nav iebildumu pret Ritenieka lāci, atbalstīsim viņu finansiāli un morāli.»
Jādzīvo, jo lācis gaida
Par Bargā barošanu Aivars Ritenieks neuztraucas: «Bargais ēd ābolus, divas kundzes ved burkānus no Dobeles. Lācim iet pie sirds kļavu jaunie dzinumi, gārsas, vībotnes un vērmeles. Kad jūnija beigās lācim mostas apetīte, viņš ēd kā kuļmašīna, un zivju pārstrādes cehi man dod svaigu zivju galvas. Kārajā zobā cilvēki Bargajam nes vecas zaptes.»
Vienu laiku Aivaram Riteniekam bija slikti ar veselību, viņš ilgi nogulēja slimnīcā, un atkal bira apkārtējo kaimiņu sūdzības, ka lācis badā, nekopts, līdz ausīm mēslos. Ritenieks skaidro: «Man bija ļoti slikti, bet es sev teicu - jādzīvo, jo lācis mani gaida mājās! Tie ir meli, ka Bargais bija badā! Mani audzēkņi Dainis Godiņš un Jānis Učelnieks un mans jaunākais dēls Raitis rūpējās par viņu.»
Svarcelšanas entuziasta četrdesmit gadu garumā ierastā dzīvesvieta viņam ir atsavināta. Taču Ritenieks neliec galvu. Viņa nākotnes vīzijās noteikta vieta ir Bargajam: «Lapmežciema arhitekts Roberts Kozlovskis uztaisīja projektu Lāču migai. Trests Jūrmalas celtnieks sastādīja tāmi - 50 000 eiro! Nenormāli dārgi, tāpēc sprostu taisīšu pats! Es to lietu zinu, jo vienu sprostu esmu uzcēlis. Engures novada dome jau piešķīra Lāču migai divdesmit pamatblokus, šajās dienās tos likšu iekšā zemē. Darbi saplānoti. Gribu jau šoruden lāci pārvest uz jauno vietu, tur būs daudz ērtāk un plašāk, arī baseins būs. Es neko nelūdzu sev, bet Bargajam vajag voljēru. Materiālu iegādei nepieciešami 20 000 eiro. Ja neviens nepalīdzēs, neatlaidīšos, celšu pats, tikai viss ies daudz lēnāk!»
Taču pat ja lāci Riteniekam konfiscētu, necerot, ka svarcēlājs spēs sagādāt Bargajam atbilstošus dzīves apstākļus, jāatzīst - Ragaciema lācis nevienam, izņemot tā īpašnieku, nav vajadzīgs! Atņemot to Aivaram Riteniekam, lācim paliek tikai viens ceļš - eitanāzija. Ritenieks uz to neparakstīsies.