«Uzskatām, ka katastrofas nav un ka rezultāts tomēr neatbilst spēles līmenim. Rezultāts varētu atbilst dažu spēļu līmenim. Komanda spēlē labāk, nekā to ataino turnīra tabula. Bet sportā tā gadās. Viena komanda uzbrūk, cīnās, bet pretinieks iemet vienu ripu un pēc tam labvēlīgo rezultātu notur. Vērtējums ir tāds, ka izcīnītie punkti mūs, protams, neapmierina. Ja runājam par komandas parādīto sniegumu, tad būšu tolerantāks, jo atsevišķās spēlēs komanda patiešām spēlēja skaisti, spēlētāji atstāj laukumā visus spēkus, un viņiem neko nevar pārmest. Fiziskā sagatavotība ir laba, tikai varbūt pietrūkst taktiskās gudrības, ne tik daudz kopumā, cik atsevišķās spēles epizodēs, lai panāktu labvēlīgu rezultātu. Kluba vadība uzskata, ka treneriem savā darbībā vajadzētu rūpīgāk izsvērt, kur slēpjas neizmantotās rezerves. Piemēram, pēdējā spēlē ar Severstaļ visi skrēja un cīnījās, bet pietrūka idejas, kā panākt pozitīvu iznākumu.»
Kluba vadība atbalsta trenera Pekas Rautakallio propagandēto aktīvo un agresīvo spēli?
Nevar nepamanīt, ka komanda ir mainījusies. Pretinieks vairs netiek uzlūkots kā «lielais brālis», pret kuru var spēlēt tikai uz pretuzbrukumiem. Tiesa, pagaidām ne viss izdodas. Spēlētāji saka, ka viņi izpilda treneru norādījumus. Treneris tam piekrīt ar piebildi, ka ne vienmēr viss tiekot izdarīts, kā viņš prasa. Runājot jau konkrētāk par spēles stilu, tad pie Šuplera (iepriekšējais Rīgas Dinamo treneris Juliuss Šuplers - aut.) komanda spēlēja vairāk kombicionālu hokeju. Tagad vairāk ir ripas iemešana zonā un pēc tam cīņa pie apmalēm. Iespējams, šajās divcīņās izsīkst spēka rezerves, kuras pēc tam pietrūks uzbrukuma nobeiguma fāzē. Man personīgi šāds spēles stils nepatīk. Manuprāt, šāds kanādiešu stils nav arī produktīvs spēlēšanai uz lielajiem laukumiem. Lai gan, ja komanda iemācīsies spēlēt abus stilus, un varbūt tāds ir Pekas Rautakallio mērķis, jo es redzu, ka treniņos tiek izspēlētas daudzas kombinācijas, tad nākotnē varētu būt arī labs rezultāts. Treneris acīmredzot uzskata, ka spēlētājiem ir jāprot pārvaldīt abus spēles stilus.
Zinot, kādas būs Rautakallio prasības, vasarā spēlētāju izvēlē varbūt lielāku akcentu vajadzēja likt uz hokejistiem, kuriem patīk spēlēt šādā manierē. Skaidrs, ka Aleksandrs Ņiživijs nekad nebūs spēles jaucējs, bet gan veidotājs. Ir arī redzams, ka vairākiem citiem pieredzējušiem spēlētājiem, kā Rodrigo Laviņš, Sandis Ozoliņš un Ģirts Ankipāns, ir pagrūti izpildīt jaunās prasības…
Katrs spēlētājs ir jāvērtē individuāli. Ņiživijam un Ankipānam būtu pa spēkam spēlēt jaunajā stilā, ja abi neiedzīvotos savainojumos. Tāpat arī Ozoliņam, kurš ārstēja traumu. Domāju, šie spēlētāji pāris gadu varētu spēlēt Rautakallio vadībā. Pagriežot laika ratu atpakaļ, vienubrīd kluba vadība saprata, ka ar Šupleru ir iespēja iekļūt play-off, tur uzvarēt kādu spēli, bet cik tad ilgi komanda spēlēs no aizsardzības? Kaut kas bija jāmaina, un mūsu pārdomas sakrita ar laika posmu, kad Šuplers saņēma piedāvājumu strādāt Maskavas CSKA.
Ar Rautakallio atradām kopsaucēju, ka ir jātiecas uz augstākiem mērķiem, bet mēs esam arī sapratuši, ka katru gadu varam izaudzināt vienu, divus, maksimums trīs labus spēlētājus. Nav Dinamo tādu resursu, lai katru gadu no mūsu vides augstākajā līmenī paceltos divas vai trīs maiņas. Šovasar pirmo reizi komandas pastāvēšanas vēsturē bijām ierobežoti arī ārzemnieku izvēlē. NHL uzmanīgi sācis sekot līdzi KHL norisēm. Visus spēlētājus, kurus no aizokeāna bijām noskatījuši, pārpirka NHL. Uzzinājuši mūsu piedāvāto naudas summu, viņi piedāvāja vairāk, lai gan viens otrs tagad tur sēž uz rezervistu soliņa. Mums bija jāņem ārzemnieki, uz kuriem sākumā nemaz neskatījāmies.
Tas nozīmē, ka pirmajā izvēlē komandas ģenerālmenedžeris Normunds Sējējs nebija kļūdījies.
Tieši tā, jo viņa noskatītos spēlētājus pārsolīja NHL klubi.
Savulaik ārzemnieku izvēlē Sējējs visus kandidātus rūpīgi izvērtēja kopā ar Šupleru. Ja kārtība nav mainījusies, tad viesspēlētāju izvēlē principā atbildība jāuzņemas abiem - ģenerālmenedžerim un trenerim -, tātad šosezon arī Rautakallio.
Nekas nav mainījies. Atbildīgi ir abi. Sējējs sameklē un piedāvā, treneris izvērtē, pēc tam valde un padome pieņem lēmumu.
Bijuši gadījumi, ka Dinamo padome noraida piedāvātās ārzemnieku kandidatūras?
Pāris gadījumu ir bijis, jo finansiāli nevarējām atļauties tik dārgus spēlētājus. Mums nevarēja dot garantijas, ka šie spēlētāji patiešām tik labi spēlēs, cik viņi prasa par savu darbu.
Vai ar šo sastāvu vispār ir iespējams uzlabot Šuplera sasniegto iepriekšējos gados?
Lai to izdarītu, esam nopietni sākuši domāt par sastāva stabilizāciju turpmākajiem gadiem. Nopietnāk pievēršamies vietējās hokeja saimniecības sakārtošanā. Savā paspārnē ņemam jauniešu un bērnu komandas, veidojam tā saucamo hokeja piramīdu, lai nākotnē izaugtu labi mūsu pašu vietējie spēlētāji. Viens virziens ir katru sezonu pirkt dārgus ārzemniekus, īstermiņā domājot par rezultātu, otrs - audzināt savus spēlētājus.
Jā, bet tikko viņi būs sasnieguši augstāku līmeni, tā bagātāki klubi šos spēlētājus pārpirks. Pavasarī Kazaņas Bars iegādājās Lauri Dārziņu, puslīdz droši var prognozēt, ka pavasarī kāds no Krievijas klubiem izteiks vilinošu piedāvājumu šās sezonas līderim Miķelim Rēdliham. Kā klubs tad rīkosies?
No vienas puses, mēs esam hokejistiem pateikuši, ka neliksim šķēršļus viņu profesionālai izaugsmei. No otras puses, dzīve parāda, ka ne vienmēr tiekšanās pēc lielākas naudas ir tas labākais variants. Spēlētājiem vajadzētu rūpīgāk izsvērt, vai viņiem palikt šeit par mazāku naudu, bet tad viņi būs mūsu zvaigznes, līdzjutēju mīlēti un dzīvos komfortablos apstākļos, vai arī braukt peļņā, kur iespējami visādi pavērsieni. Attiecībā uz spēlētāju pārdošanu, mēs tagad esam sapratuši, kā tā sistēma darbojas. Iegūto naudu no Dārziņa pārdošanas ieguldījām kopējā komandas budžetā, lai spēlētājiem palielinātu algas.
Ko klubs varēja atļauties par summu, ko pārskaitīja Ak Bars?
Par šo naudu varējām nopirkt divus vidēja līmeņa ārzemniekus vai arī jūtami palielināt līgumus trijiem četriem mūsu spēlētājiem.
Kluba vadība nav domājusi, kā rīkosies, ja pavasarī par Miķeli Rēdlihu tiks piedāvāta laba naudas summa?
Neesam par šo jautājumu vēl runājuši. Ja būs tiešām ļoti izdevīgs piedāvājums, mēs taču nevarēsim liegt viņam aizbraukt. Tas nebūtu godīgi no mūsu puses, taču nosauksim visus iepriekš minētos argumentus, lai savu soli viņš tomēr rūpīgi apdomātu.
Nav bijusi iecere radikāli atjaunināt sastāvu, lai rezultāts būtu pēc diviem vai trijiem gadiem, lai gan tas būtu risks neveiksmīgas spēles gadījumā zaudēt līdzjutējus uz konkrēto sezonu?
Uzdevumam ir jābūt noformulētam uz katru sezonu, citādi spēlētāji domās, ka šis jau ir atslodzes gads. Es gribētu, lai visi paskatās nedaudz plašāk. Vajadzētu saprast, cik vērienīgam projektam mēs esam piesaistīti! Mums ir iespēja skatīt tik labas komandas kā Sanktpēterburgas SKA, Maskavas CSKA un Dinamo. Kas notiktu, ja vienā jaukā dienā Dinamo beigtu pastāvēt? Manuprāt, būtu liela tukšuma sajūta. Tāpēc mani kaitina izteikumi, kad dzirdu, ka Dinamo jau nekas nav, spēlēt nemāk, kluba vadība nav pietiekami profesionāla un tādā garā. Tad man ir pretjautājums - kas šie spēlētāji bija pirms trijiem gadiem, un kas tie lielie kritizētāji paši ir? Ko viņi sasnieguši, ja atļaujas tā vērtēt citus? Jā, visi grib rezultātu, un es visvairāk esmu ieinteresēts, lai komanda labi spēlētu, jo no tā ir atkarīgs, cik cilvēku nāks uz spēlēm un kā mēs spēsim aizpildīt komandas budžetu.
Atbildot uz nākotnes komandas veidošanu, pieņemsim, ka mēs šādu komandu trijos gados izveidojam, izcīnām uzvaras, bet kas notiks pēc tam? Visus mūsu labos spēlētājus izpirks.
Tāda diemžēl ir profesionālā sporta realitāte. Viens variants ir vienoties ar spēlētājiem par ilgtermiņa līgumiem, teiksim, uz diviem un vairāk gadiem.
Par to esam jau domājuši. Mūsu iecere ir spēlētājiem pat piedāvāt piecu gadu līgumus. Tas gan ir risks, jo - ej nu sazini, kurš no jaunajiem pēc trijiem vai četriem gadiem patiešām labi spēlēs. Hokejistiem tad arī būtu jāizšķiras, lai gan - kurš no mūsu divdesmit gadu vecajiem spēlētājiem lielajā tirgū ir pieprasīts? Manuprāt, šāda pieeja ir gandrīz vai vienīgais veids, kā stabilizēt komandas sastāvu.
Objektīvi Dinamo vieta varētu būt ap astoto Rietumu konferencē?
Jā, bet mēs esam izvirzījuši augstākus mērķus, un es ticu, ka kādreiz mēs tos arī sasniegsim. Jābūt ir apstākļu sakritībai un veiksmei. Tā tas ir visos sporta veidos. Kad šī ķīmija izveidojas, tad arī kļūst par čempionu.
Atšķirībā no lielas daļas Krievijas klubu Dinamo vadītāji arī turpmāk septiņreiz nomērīs, izturēs lielmeistara pauzi un tikai tad pieņems lēmumu attiecībā uz galveno treneri. Respektīvi, cik liels ir uzticības kredīts Rautakallio?
Padomē jau ir karstas diskusijas. Viedokļi atšķiras, taču parasti cenšamies pieņemt rūpīgi izsvērtu lēmumu, nepaļaujoties sabiedrības spiedienam, kuru, teikšu atklāti, dažkārt nav viegli izturēt. Ja runājam konkrēti par Rautakallio, tad viņa gadījumā centīsimies izturēt lielmeistara pauzi.