Patlaban nē, bet, ja iespēja kādā ES projektā pieteikumu iesniegt parādīsies, to noteikti izmantosim. Iepriekš uzņēmums Eiropas naudu piesaistījis vienu reizi, pirms gadiem sešiem, kad iegādājāmies tobrīd nepieciešamo ražošanas iekārtu. Bet patiešām jāpiekrīt, ka šobrīd nav mūsu uzņēmuma mērogiem atbilstošas programmas, ir tikai megaprojekti lieliem uzņēmumiem. Ja mums atbilstoša programma būtu, tad mēs noteikti to izmantotu, piemēram, lai modernizētu apkures sistēmu. Apkure prasa lielus līdzekļus, kurinām ar dabasgāzi, daudz izmantojam elektrību, un ziemā maksājumos par gāzi un elektrību aiziet visa peļņa. Daļēji tas ir mūsu pašu saimniekošanas rezultāts, jo apkures tehnoloģijas uzņēmumam tiešām ir pārāk jaudīgas, bet nenoliedzami arī gāzes un elektrības tarifi ir ļoti augsti, salīdzinot ar Latvijā sasniedzamo uzņēmumu apgrozījumu.
Ierēdņiem vajadzētu intensīvāk strādāt, lai plašākas iespējas atrast ES līdzfinansējumu pavērtos dažāda mēroga uzņēmumiem?
Jā, noteikti, tā ir ierēdņu kompetence, bet godīgi jāatzīst, ka liela nozīme ir arī uzņēmumu pārstāvju ieinteresētībai. No valsts institūcijām ir izskanējuši aicinājumi uzņēmējiem: «Nāciet, stāstiet, kādas investīciju pro-grammas jums nepieciešamas, pierādiet un pamatojiet», bet uzņēmēji ir tik ļoti aizņemti ikdienas darbā, ka gaida, lai viņiem iedod gatavu investīciju programmu, un, ja atbilstošu programmu ierauga, tad piesakās, bet paši cīnīties un iesaistīties projektu izstrādē negrib.
Iespējams, vairāk lielajiem uzņēmumiem piemērotu līdzfinansējuma programmu ir tieši tāpēc, ka megauzņēmumi var atļauties algot darbiniekus, kuriem ir laiks doties pie ierēdņiem un pārliecināt, tieši kādi projekti un programmas viņu pārstāvētajam uzņēmumam ir vajadzīgas. Vidēja mēroga uzņēmumi šādam mērķim algot speciālistus nevar.
Kam valstiskā mērogā būtu jāmainās, lai ķīmiskās rūpniecības uzņēmumam būtu vieglāk strādāt un attīstīties?
Runājot tieši par mūsu nozari, it īpaši mājķīmijas ražošanu, valda asa konkurence. Latvijas ražotāju - konkurentu mums nav, bet mēs vietējā tirgū konkurējam ar globālajiem pasaules spēlētājiem, kuri var savai produkcijai piedāvāt milzīgas atlaides, turklāt, kā zināms, Latvijas pircēji ļoti bieži izvēlas preces tieši atlaižu dēļ. Tāpēc Latvijā esam iekarojuši tikai 15% no visa mājķīmijas preču tirgus.
Tiešā veidā gan valsts amatpersonas vai politiķi neko nevar darīt, bet varētu palīdzēt Latvijā strādājošajiem uzņēmumiem netieši, samazinot nodokļus, jo nodokļu slogs ir milzīgs. Gan par darbiniekiem maksājamie nodokļi, gan uzņēmumu ienākuma nodoklis ir pārāk liels. Vēl viena problēma ir tā, ka likumdošanas izmaiņas tiek veiktas ļoti bieži un tas uzliek papildu slogu. Var saprast, ka izmaiņas veic, lai uzņēmējdarbības vidi sakārtotu, bet tās prasa arī papildu resursus - gan cilvēku darbu, gan laiku.
Pozitīvi savukārt vērtējams tas, ka Latvijas iedzīvotāju pirktspēja pēdējā laikā aug.
Kā pēdējā laikā mainījusies patērētāju gaume, vairāk pieprasa mājķīmijas preces, kas marķētas ar ekoprodukta marķējumu?
Ekoprodukti Latvijā noteikti kļūst aizvien populārāki. Ir cilvēki, kuriem tik ļoti rūp vide un ekoloģisks dzīvesveids, ka viņi ir gatavi maksāt vairāk par ekoloģiskajiem mājas tīrīšanas līdzekļiem, ekoloģisko pārtiku un kopumā par zaļo dzīvesveidu, bet Latvijā nenoliedzami ir ne mazums cilvēkus, kuri ļoti gribētu izmantot tikai ekoloģiskus sadzīves ķīmijas produktus, ēst ekoloģisku pārtiku, bet nevar to atļauties. Tādu cilvēku, kuri ekoloģiskās kategorijās vispār nedomā un neinteresējas par produktu ietekmi uz vidi un viņu veselību, skaits mazinās.
Mēs ekoproduktu ražošanu aizsākām jau pirms vairākiem gadiem. Bijām tirgus izpētes braucienā Skandināvijā, un tur jau gandrīz visi lielie mājķīmijas ražotāji bija ieguvuši ekosertifikātu. Pie mums, Baltijā, tā nebija, un mēs nolēmām šajā nišā strādāt. Patlaban izpratnē par ekoproduktu lietošanu Skandināvija ir kā pieaugušais, Baltija ir kā bērns un tirgi, uz kuriem mēs skatāmies kā potenciālajiem eksporta tirgiem - Krievija, Ukraina, citas NVS valstis, vēl ir zīdaiņu autiņos.
Jūsu vadītā uzņēmuma īpašnieks ir no Īslandes. Kā tas ietekmē prioritātes?
Tieši Īslandē ekoproduktu popularitāte nav tik liela kā Zviedrijā, Norvēģijā un Dānijā. Īslandiešiem raksturīgs ir tas, ka viņi ļoti rūpējas par vidi, kurā dzīvo, un viņiem vides tīrība šķiet liela vērtība. Tomēr, ja Skandināvijā izpratne par ekoloģiskiem produktiem vērtējama uz desmit, Īslandē - tikai uz astoņi. Latvijā gan izpratnes vērtējums būtu zemāks.
Esat saņēmuši ES mēroga ekoprodukta sertifikātu, kas ļauj izmantot EU Ecolabel marķējumu. Ko ekoprodukta marķējums pavēsta patērētājam?
EU Ecolabel ir starptautisks marķējums. Pircēji ļoti bieži uzskata, ka ekoprodukts ir draudzīgs cilvēkam, bet patiesībā tas vispirms ir draudzīgs videi, respektīvi, nerada videi nekādu kaitējumu, un tātad pastarpināti arī draudzīgs cilvēkiem.
Cik detalizētai būtu jābūt informācijai uz produkta marķējuma?
Galvenais, lai informācija būtu cilvēkiem saprotami izklāstīta, jo ļoti bieži uz dažādu preču marķējuma tas, ko produkts satur vai nesatur, izklāstīts ļoti sarežģīti, pat zinātniski, un lielākā daļa patērētāju minētos produkta sastāvdaļu nosaukumus vispār nesaprot. Tāpēc svarīgākais, lai informācija uz marķējuma būtu izskaidrojoša un saprotama.
Kā jūs reaģētu, ja pie jums pircējs vērstos ar sūdzību, ka no uzņēmuma ražotā produkta radušās veselības problēmas?
Ir bijis viens nepatīkams gadījums - es gan toreiz vēl uzņēmumā nestrādāju -, kad kāda sieviete karstā cepeškrāsnī iepūta cepeškrāsns tīrāmo līdzekli un guva apdegumus, taču noskaidrojās, ka iemesls bija nevis produkta sastāvs, bet gan nepareiza lietošana.
Tādu gadījumu, ka veselības problēmas rodas tieši produkta sastāva dēļ, nav bijis, bet, ja šādu sūdzību saņemtu, mēs noteikti mēģinātu saprast, vai tiešām vainojams mūsu ražotais produkts, varbūt bijis pārtikas alergēns vai cits faktors. Zinu, ka īsto cēloni nemaz nav vienkārši atrast, cilvēkam jāveic ļoti detalizētas veselības pārbaudes. Vispār nevajadzētu būt tā, ka, produktus lietojot pareizi, rodas veselības problēmas.
Savulaik sacījāt, ka no budžeta inovācijām novirzāt vismaz trīs procentus. Patlaban vairāk vai mazāk?
Noteikti ne mazāk, un tas saistīts ar kosmētikas ceha izveidi. Ražojam ziepes un roku krēmus, kas atbilst kosmētikas statusam. Saistībā ar jauno kosmētikas ražošanai veltīto ES regulu mums drīzumā jāuzsāk jaunā kosmētikas ceha izveide. Respektīvi, līdz šim kosmētiku un mājas kopšanas līdzekļus varēja ražot vienās telpās, tagad ir jauna regula, kas nosaka - ražošanai jābūt atdalītai, un, lai to nodrošinātu, mēs investējām un investēsim.
Plānojat arī palielināt darbinieku skaitu?
Nedaudz palielinām, salīdzinot ar pagājušo gadu, esam kāpinājuši apgrozījumu par 20% un tāpēc ražošanā vajadzīgas jaunas darba rokas, bet ļoti strauja darbinieku skaita palielināšana noteikti nenotiks. Liela daļa mūsu produkcijas joprojām gatavota ar rokām, nevis tehniku, piemēram, etiķetes tiek līmētas ar rokām, produktiem korķi lielākoties tiek skrūvēti ar rokām. Nākotnē droši vien plašāk ienāks etiķešu līmējamās un pudeļu aizskrūvēšanas mašīnas.
Reģiona pilsētā ir grūti atrast un noturēt darbiniekus vai tieši pretēji - strādātgribētāji rindā stāv?
Atrast pamatdarba, kam nav nepieciešamas īpašas profesionālās darba iemaņas, darītājus nav problēmu. Tiešām ir tā, ka cilvēki rindā stāv. Savukārt, kas attiecas uz dažāda līmeņa vadību, tad darbinieku atrašana ir problemātisks jautājums. Pagājušajā gadā ļoti ilgi meklējām mārketinga un pārdošanas vadītāju, arī labu finanšu vadītāju atrast grūti.
Tāpēc, ka izvirzāt ļoti augstas vai specifiskas prasības?
Nē, laba līmeņa vadītāju Latvijā vispār ir maz, esošie parasti jau darbu atraduši un strādā, turklāt situāciju sarežģī tas, ka atrodamies Dobelē. Ne jau ikviens profesionāls vadības līmeņa speciālists ir gatavs braukt katru rītu no Rīgas uz Dobeli, katru vakaru - no Dobeles atkal uz Rīgu. Daudz cilvēku no Dobeles brauc uz Rīgu, un tas liekas normāli, bet, ja brauc no Rīgas uz Dobeli, tad tas šķiet savdabīgi.
Ja trūkst laba līmeņa vadības profesionāļu, tātad izglītības sistēma nesagatavo?
Daļēji tiešām redzami izglītības sistēmas trūkumi. Latvijas augstākās izglītības sistēmai ir tāda tendence, ka cilvēki netiek sagatavoti par labiem vadītājiem, kas spētu uzņemties atbildību, domāt stratēģiski, pieņemt tālredzīgus lēmumus un sistemātiski strādāt, bet tiek sagatavoti tikai par labiem izpildītājiem. Lai kļūtu par labu vadītāju, cilvēkam pašam daudz jāapgūst. Tomēr izglītības sistēmu vien nevar vainot, jo uzņēmumi vadošos amatos grib pieņemt cilvēkus ne tikai ar teorētiskām zināšanām, bet arī ar praktiskā darba pieredzi. Tāpēc labi vadītāji jāpārvilina no cita uzņēmuma.
Ar to paaudzi, kas tikko kā beigusi studijas, savukārt ir tāda problēma, ka viņi grib karjeru tepat un tūlīt un viņiem trūkst izpratnes, ka respektējamas profesionālās zināšanas veidojas soli pa solim.
Ķīmiskajā rūpniecībā svarīgs ir arī zinātniskās pētniecības darbs.
Laboratorijā strādā trīs cilvēki. Nav bijis nepieciešams piesaistīt jaunus speciālistus, esošie darbinieki jau ilgstoši strādā. Pieļauju, ka nepieciešamības gadījumā atrast citus labus speciālistus būtu grūti.
Kāds Gulbenes uzņēmējs Dienai sacīja, ka uzņēmumi domi interesē tikai tad, kad vajag atvest kādu delegāciju. Tā ir arī Dobelē?
Pie mums pašvaldība delegācijas nav vedusi, un, lai arī attiecībās ar pašvaldību nav bijis nekādu problēmu, sistemātiska sadarbība vai apspriešanās nenotiek. Pieļauju, ja mēs domei ko prasītu, mums iespēju robežās neatteiktu, bet mēs maz prasām. Nedomāju, ka uzņēmēju un domes sadarbība tuvākajā laikā mainīsies.