Kamēr ierindas iedzīvotāji var priecāties, ka cenas veikalu plauktos vairs nepieaug, vai vismaz par to, ka sadārdzināšanās nav tik strauja kā iepriekšējos gados, lielai daļai ražotāju emocijas varētu būt pilnīgi pretējas, jo nākas rēķināties ar to, ka produkcijas realizācijas cenas samazinās. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem par ražotāju cenu pārmaiņām Latvijas apstrādes rūpniecības uzņēmumu saražotās produkcijas realizācijas cenas šā gada oktobrī caurmērā ir bijušas par 1,4% zemākas nekā pagājušā gada desmitajā mēnesī. Turklāt cenu samazinājums nav vienreizēja vai pāris mēnešu statistika, bet jau ir kļuvis par vispārēju tendenci.
Uz deflāciju virzītās tendences pasaulē pamatā ir saistītas ar iespaidīgu cenu kritumu pasaules izejvielu tirgos, un tērauds ir viens no tiem, kam klājas vissliktāk. Tāpēc ir liels pamats bažām par nesen atvērtā Liepājas metalurga likteni. Turpinoties iepriekšējo gadu cenu tendencēm pasaules tērauda tirgū, nebūs nekāds brīnums, ka Latvijas metalurģijas milzis atkal apstāsies. Produkcijas realizācijas cenu krituma kontekstā starp līderiem ir arī divas lielākās Latvijas rūpniecības nozares - kokapstrāde un pārtikas ražošana. Šajās nozarēs cenu samazinājuma temps pagājušajā mēnesī ievērojami apsteidza apstrādes rūpniecības vidējo rādītāju, salīdzinājumā ar pagājušā gada oktobri samazinoties attiecīgi par 2,8% vai 3,5%.
Protams, rūpniecības uzņēmumi var mēģināt kaut ko ieekonomēt uz lētākas degvielas vai siltumenerģijas rēķina, taču arī tad, ja kāds izmaksu postenis samazinās, bet tirgus ir augošs, neviens pārdošanas cenas samazināt nesteidz. Tādējādi pašreizējās cenu izmaiņas norāda uz augstu tirgus piesātinājumu, kas savukārt nozīmē, ka, lai izturētu konkurenci, cenas var nākties samazināt vēl. Kamēr produkcijas izlaidi izdodas kāpināt, problēma vēl nav tik asa. Piemēram, kokapstrādes nozarei kopumā gada deviņos mēnešos salīdzinājumā ar atbilstošu laika periodu pērn ražošanas apjomi auguši par 6,3%. Tomēr cīņa par tirgus daļu palielinās, un visiem uzņēmumiem neklājas vienādi. Tādējādi deflācijas gadījumā ir jārēķinās ne tikai ar peļņas kritumu, bet arī ar nepieciešamību pēc dažādiem optimizācijas pasākumiem, no kuriem izriet gan mazāks pieprasījums pēc darbarokām, gan algu pieauguma apstāšanās, kas nozīmē arī kopējā labklājības līmeņa kritumu.
Tiesa, situācija dažādās nozarēs atšķiras. Metālu cenu kritums ļāvis atsperties dažādiem metālapstrādātājiem un mašīnbūves uzņēmumiem. Galvenais, lai šī atspēriena rezultātā šie uzņēmumi varētu noturēt pozīcijas tirgū, ja deflācijai Eiropā izrādīsies ilgstošs raksturs. Tāpat samērā iepriecinoši ir mēbeļrūpniecības dati, kurai šogad izdodas demonstrēt gan 15% vērtu ražošanas izaugsmi, gan pāris procentu vērtu realizācijas cenu kāpumu. Tā kā mēbeļrūpniecību lielā mērā varam uzskatīt par indikatoru gan vietējo, gan eksporta tirgus valstu iedzīvotāju maksātspējai, ir pamats cerībām uz pieprasījuma pieaugumu arī citās ražošanas sfērās un to, ka deflācijas radītās blaknes nebūs ilgstošas.