Mēs ļoti ceram, ka varēsim saņemt nākamo aizdevuma daļu - 5 miljardus dolāru, kas vajadzīgi iekšējā tirgus stabilizācijai un tālākām valsts reformām. Principā SVF prasības visur pasaulē ir vienādas: lai nauda tiktu izmantota paredzētajiem mērķiem - reformām, iekšējā parāda dzēšanai un tamlīdzīgi, nevis, piemēram, algām. Ja tas notiek, viņi ir gatavi nākamajām aizdevuma kārtām. SVF bija pretenzijas pret iepriekšējo valdību, kas varbūt šo naudu ne vienmēr tērēja pēc priekšrakstiem. Tomēr starptautiskajā sabiedrībā ir vienprātība, ka Ukrainas krahs nevienam nebūtu izdevīgs. Tāpēc starptautisko aizdevēju un mūsu partneru interesēs ir to novērst. Redzot valstī notiekam zināmas pārmaiņas, viņi ir ar mieru mums nākt pretī, kas, protams, ir cerīgi.
Kā sadarbība ar SVF iet kopā ar 29 jaunās valdības ministriem? Vai tas, viņuprāt, ir normāls valdības lielums?
Arī Ukrainā, sevišķi no opozīcijas puses tiek izteikti šādi aizrādījumi. Tie gan pirmām kārtām ir nevis par ministru, bet par vicepremjeru skaitu, kas ir septiņi. Viņi ir atbildīgi par noteiktiem tautsaimniecības blokiem. Piemēram, humanitārā bloka vicepremjers atbild par Izglītības un zinātnes ministriju, Kultūras ministriju, šo sfēru sociālo nodrošinājumu un tamlīdzīgi. Tas pats ar ekonomikas, agrāro bloku un citiem, kas pašlaik galvenokārt saistās tieši ar reformām. Un to nevar paveikt tikai premjers vien vai katrs atsevišķais ministrs. Tur vajag kādu atbildīgo vēl virs ministra, tiešā premjera pārraudzībā.
Arī iepriekšējā valdībā, kaut arī skaitliski mazāk, vicepremjeri bija. Algas un citas izmaksas šai ziņā nav ne tik lielas, ne būtiskas, ja vien šāda sistēma darbojas un sasniedz mērķus. Cik zinu, SVF šādam risinājumam ir piekritis, jo tas saistīts ar viņu veicinātajām reformām, ko bez noteikta mehānisma īstenot būtu grūti. Tālākais ir atkarīgs no prezidenta, premjera un koalīcijas, kas sekos rezultātiem. Jo tāpat, kā viņi šo aparātu palielināja, viņi to var arī samazināt.
Runājot par reformām, arī Latvijas uzņēmēji sūdzas par Ukrainā nenotikušo zemes reformu, kas attur no investīcijām.
Jā, vēl nav likuma par zemes īpašuma tiesībām, un zeme kā prece tirgū pārdota netiek. Zemi var tikai nomāt, un tā neapšaubāmi ir problēma. Tas ir konceptuāls jautājums, un Ukrainā pašā nav vienprātības - vai zemi vispār drīkst pārdot? Jo zeme ir galvenais valsts priekšnosacījums. Šobrīd situācija ir tāda, ka ukrainis pats nespēj par zemi maksāt tās reālo cenu, tāpēc ir piesardzība, ka zeme, kas ir Ukrainas bagātība, varētu nokļūt citu rokās. Lai to atdabūtu atpakaļ, parasti notiek revolūcija un tādas lietas. Kam tas vajadzīgs? Ieilgušajam pārdomu procesam ir savs attaisnojums.
Tai pašā laikā es saprotu Latvijas un citu valstu uzņēmēju sūdzības par Ukrainas neizlēmību, par birokrātijas neizdarību u.tml.
Tad jūs neuzskatāt, ka tas varētu mainīties?
Ukrainā tas visu laiku tiek apspriests. Iepriekšējais prezidents Viktors Juščenko uzskatīja, ka tas ir iespējams un ir uz labu. Tam pretojās noteikti politiskie spēki, sevišķi sociālistiskā partija, no kuras bija arī parlamenta spīkers. Viņi šī jautājuma dēļ varēja uz sliedēm gulties. Pret to ir arī Ukrainas inteliģence. Viņos gan pašlaik maz ieklausās, tomēr tā ir valsts elite.
Un pašlaik valdošā Reģionu partija?
Viņi par to nav sevišķi skaidri izteikušies. Bet gan jau drīz redzēsim. Reģionāļi ir vairāk rūpnieku, nevis lauksaimnieku partija. Viņiem būtiskāka ir fabriku un rūpnīcu privatizācija, ko viņi veiksmīgi ir arī izdarījuši.
Ja liekam mierā zemes privatizāciju, kādas ir Ukrainas pašas atzītas šā brīža aktualitātes?
Pirmām kārtām jāizved no krīzes Ukrainas rūpniecība, kas piedzīvo ne tās labākās dienas. Tas ir saistīts ar enerģētiku, ar gāzes cenām, ar līgumiem, kas parakstīti ar Krieviju. Pašlaik diemžēl Ukraina maksā visaugstāko cenu par gāzi visā Eiropā - 334 dolārus par 1000 kubikmetriem, kas ir diezgan nesaprotami, ja ņemam vērā, ka mums no Krievijas ir tieša gāzes piegāde un mēs arī esam lielākie viņu gāzes tranzīta nodrošinātāji. Šie līgumi ir samērā neseni. Pēc visiem tranzīta skandāliem tos noslēdza premjerministre Jūlija Timošenko, un tos kritizēja arī prezidents Juščenko.
Pašlaik Krievija ir ar mieru pazemināt gāzes cenas, bet ar noteikumu, ka Ukraina izveidos konsorciju ar Krievijas un ES līdzdalību, tas ir, kopēju tranzīta maģistrāles pārvaldību. Noteikta Ukrainas politiskās elites un tautas daļa uzskata, ka tas var izrādīties pirmais solis gāzes tranzīta kontroles zaudēšanas un līdz ar to arī zināmas Ukrainas neatkarības daļas zaudēšanas virzienā. Tā, protams, ir tirgošanās un plašu apspriežu tēma. Pagaidām ir abpusēja vienprātība, ka mums ar Krieviju ir savstarpēji jātuvojas un šis jautājums jārisina.
Ukrainā bez zemes privatizācijas pagaidām jāveic lauksaimniecības reforma, lai tā atmaksātos un nebūtu tā, ka vienu kartupeli iestāda un vienu arī norok.
Noieta potenciāls Eiropas virzienā ir milzīgs.
Neapšaubāmi. Ukraina ir Pasaules tirdzniecības organizācijas dalībniece, un tur ir zināmas prasības un normas, kurām mums jāpielīdzinās. Tikt pie apstrādājamas zemes ar nomu nav nekādu problēmu. Bet iekšējais tirgus rentablai Ukrainas lauksaimniecībai ir par mazu. Tas pats sakāms par rūpniecību - metalurģiju, mašīnbūvi un ķīmisko rūpniecību. Pašlaik, piemēram, Ukrainas metalurģija ir ne visai konkurētspējīga, jo tā patērē pārāk daudz elektroenerģijas, kas ceļ pašizmaksu. Izeja ir modernizācijā.
Pašlaik izveidojusies situācija, ka rūpnīcas ir privatizētas, bet jaunie saimnieki 20 gadu laikā neko jēdzīgu tajās nav ieguldījuši. Kā jau kapitālisti, viņi tās ir tikai maksimāli izspieduši.
Tas tāds XIX gadsimta kapitālisms.
Pilnīgi pareizi. Viņi neko nav modernizējuši pārliecības trūkuma dēļ, ka pēc pieciem gadiem tā rūpnīca aizvien piederēs viņam. Tas novedis pie rūpniecības nolietošanās.
Ļoti nopietnas reformas nepieciešamas tieslietās, kas jāpielīdzina ES standartiem. Tur ir runa par tiesnešu lielāku neatkarību, par tiesnešu nozīmēšanu un atlaišanu, par prokuratūras un tiesu darba pienākumu sadali, kas viss ir tieslietu kazuistika, bet tas ir jāsakārto atbilstoši normatīviem. Galvenais, protams, ir tiesu neatkarība, lai neviens nevarētu piezvanīt un pateikt, kāds lēmums jāpieņem.
Ļoti nopietns jautājums ir Ukrainas kara rūpniecības komplekss - tanki, kuģi, lidmašīnas, strēlnieku ieroči. Pateicoties padomju mantojumam, Ukraina ir pasaules lielāko ieroču ražotāju desmitniekā un konkurē pat ar Krieviju. Šis tas ir jāreformē arī šai jomā, kā arī armijā. Piemēram, tā ir jāsamazina, un prezidents Janukovičs arī tikko ir izteicies, ka pakāpeniski jāpāriet uz profesionālo armiju. Bet tam ir vajadzīga virkne sociālu reformu - lai karavīriem būtu labas algas, pienācīga apmācība, sociālā aprūpe.
Ukraina ir pievienojusies Boloņas procesa izglītības standartam. Tagad ir jautājums par eksāmeniem: vai tos kārtot tradicionālajā individuālā kārtā vai centralizētās pārbaudēs? Jaunais ministrs ir nācis ar savu redzējumu, bet iepriekšējais jau bija iesācis reformu.
Turpinot valsts politiku virzībā uz ES, mums ir jāsakārto iekšējā saimniecība, lai likumdošana, valdošie uzskati, attieksme, vērtības kardināli neatšķirtos no pārējām ES dalībvalstīm. Darbs ir nopietns, un pats svarīgākais ir panākt varas, politikas pēctecību, jo, ja lauzīsim visu, ko paveikuši iepriekšējie, un sāksim no nulles, tad mēs nekad un nevienu nepanāksim, bet mīņāsimies uz vietas. Bijušajās padomju republikās ir tā iegājies, ka paraksti un vienošanās tiek saistīti ar konkrētajām personībām. Ja tas tur kaut ko ir parakstījis, tad man tas neder, un es parakstīšu kaut ko citu. Bet ir jābūt sapratnei, ka valsts jau to ir parakstījusi un valstij arī tas ir jāievēro. Kamēr tā nenotiks, ir maz izredžu virzīties uz priekšu.