Rakstnieks, kurš vienkāršiem vārdiem runāja par to, kas svarīgs. Bez naida. Bez iedomības. Rakstnieks, kura darbi nenoveco. Izvelkot no plaukta nobružātu, no rokas rokā gājušu 451 grāds pēc Fārenheita eksemplāru, ataust atmiņā laiks, kad to lasīju pirmoreiz. Toreiz, kad skolās mācīja par fašistiem, kas dedzināja Ē. Kestnera grāmatas, bet klusībā tas pats bija noticis mūsu bibliotēkās, iztīrot «ienaidnieku» rakstīto. Toreiz, kad vēl gribējām un pratām lasīt starp rindām. R. Bredberija grāmatas bija būtiska manas paaudzes garīgās izaugsmes daļa. Šķiet, vispatiesāk par sevi sacījis viņš pats kādā intervijā, ko tikko citēja The New York Times: «Es priecājos par idejām, spēlējos ar tām. Neesmu nopietns cilvēks, un nopietni cilvēki man nepatīk.»
Protams, šī vienkāršība ir tikai monētas viena puse, realitātē viņa darbus ir neiespējami nosaukt par tīras izklaides produktiem, tomēr šie vārdi atklāj kādu patiesību - nav jābūt sarežģītam, lai būtu dižs.
Marsiešu hronikas un nevardarbīgā pretošanās, Pieneņu vīns un brīnišķīgās rāmās bērnības atmiņas... Stāsts par jauno puisi, veco kundzi un saldējuma kafejnīcu, ko viņi apmeklēja, lai aprunātos, jo bija satikušies nepareizā laikā, lai mīlētu, bija un ir viens no tiem, kuru vēl joprojām mēdzu pārlasīt. Un vēl joprojām pārskrien skudriņas pār kauliem, atceroties stāstu par bērniem, kuri zināja, ka tūlīt, tūlīt visi pieaugušie tiks iznīcināti... un gaidīja un sagaidīja šo brīdi. R. Bredberija darbiem pat tulkojumā ir maģisks iespaids, iespējams tāpēc, ka viņa senču vidū ir viena no sievietēm, kuru pūlis nonāvēja pēdējā Amerikas raganu tiesas prāvā - Salemā. Lai cik dīvainas būtu Amerikas mazpilsētas, tās ir dāvājušas pasaulei daudzus brīnišķīgus rakstniekus - Reju Bredberiju, Hārperu Lī, Trūmenu Kapoti, Džonu Steinbeku... Grāmatas, kas nedeg, bet iededz gaismu lasītāja dvēselē, un šī gaisma tur paliek ilgi pēc tam, kad aizvērta pēdējā lappuse, kad autors beidzis dzīvi, kad grāmata pazudusi. Paliek vienmēr.
Kristīne Sadovska, pateicībā Rejam Bredberijam.