Skudru pūznī ar zābaku. Tieši tā jaunais izglītības ministrs Roberts Ķīlis iemaršējis skolu un skolotāju vidē, paziņodams, ka Latvijā mācību gads ir pārlieku īss un nav ko vasarā sauļoties un dauzīt bumbierus, bet ir jāmācās ilgāk. Tā, lūk, esot gandrīz visā pārējā Eiropā. Punkts.
Brīnums, kā jau gaidīts, nenotika. Jau nākamajā brīdī skolotāji, skolu direktori un viņu pārstāvji izglītības arodbiedrībā bija gatavi Ķīļa trekno zābaku apēst kopā ar visu kāju.
Vismaz vienā ziņā pedagogiem ir taisnība. Kāpēc un kam tas vajadzīgs?
Lai nu kuram, bet Kembridžas absolventam Ķīlim jau nu gan derētu zināt, ka, lai no punkta A novilktu taisni uz punktu B, ir vajadzīgs pats punkts B un jebkurai reformai, lai kāda tā arī būtu, ir vajadzīgs mērķis, bet tieši tā te nav, vai arī ministrs nav spējis to nepārprotami definēt. Mācību laika ilgums var būt tikai līdzeklis, bet, kamēr nebūs noteikta tā jēga, skolu direktori varēs atgaiņāties pat ar tik muļķīgiem argumentiem, ka vasarā nevar mācīties, jo logos spīd saule.
Šādā veidā diemžēl jaunais ministrs iet veco pēdās, nemākulīgi komunicējot ar skolu publiku, iespējams, labas idejas pārvēršot saplosītās lupatu lellēs, kā tas notika, piemēram, ar sešgadnieku reformu.
Arī pašam Ķīlim jau tā kā derētu būt pirmajam kalumam, jo viņa gana vērtīgā ideja par Austrālijas modeli augstākās izglītības finansēšanā, tā arī līdz galam neizskaidrota un neizprasta, šobrīd jau ir pārvērtusies rēgu kuģī, no kura augstskolas cenšas turēties pa gabalu.
Savulaik Bils Geitss un Stīvs Džobss, apspriežot sava biznesa apcirkņus, bija secinājuši, ka izglītības darbinieku publika ir viskonservatīvākā un jaunās tehnoloģijas tai pārdot ir visgrūtāk.
Un ne tas vien - kā ikviens, arī pedagogi, baidās pārmaiņu, turklāt viņi ir labi izglītoti un, ja kas, kvalitatīvi «dod pretim». Visi šie apstākļi Ķīlim būtu jāņem vērā, rīkojot revolūcijas izglītības jomā, kas tajā neapšaubāmi ir nepieciešamas.