Pēc tam pārbraucu mājās un ķēros pie tulkojumiem. Taču darbs kaut kā negāja no rokas. Visu dienas pirmo daļu domāju par to, ka, lūk, šajā brīdī es jau izkāptu no lidmašīnas. Paņēmis no bagāžas lentas savu somu, dotos uz pasu kontroli. Savukārt tagad kāptu iekšā Pikadilijas līnijas metro vagonā. Es skatījos pa logu uz mūsu mazo Velnezeru, vienlaikus iztēlodamies, ka, lūk, šajā brīdī es ieietu viesnīcas numurā, paskatītos visapkārt, ieslēgtu gaismu vannasistabā, pēc tam pieietu pie gultas, iegāztos tajā, nedaudz pagulētu, skatīdamies griestos un iejuzdamies, un tikai tad sataisītos un brauktu uz gadatirgu.
Tā bija tāda rēgaina sajūta, otrs šodienas variants pamazām dzisa, lēnām pagaisa, taču bija vēl saskatāms un tik daudzsološs. Prezentācija, kurā man bija jāpiedalās, bija ieplānota nākamajā rītā, tas nozīmē, ka vakars būtu brīvs. Un es katrā ziņā dotos uz kādu nebūt pabu un nobaudītu alu, un paskatītos uz Anglijas angļiem, kas angļu pabā dzer angļu dzērienus.
Tā vietā es šajā dienā sakašķējos ar cilvēku, kam pieder masīvs, netīrs, aprūsējis kravas busiņš, kas, nekustēdams ne no vietas, stāv pie mūsu kāpņu telpas durvīm ar 2005. gada tehniskās apskates zīmi. Reizes četras es tiku viņam lūdzis to aizvākt, taču īpašnieks, kurš dzīvo privātmājā iepretim mūsu piecstāvenei, allaž atbildēja vienu un to pašu - pavasarī, aizvākšu pavasarī… Un tad atnāca pavasaris. Un kļuva skaidrs, ka viņš i netaisās to kaut kur vākt. Un es piesolīju, ka uzrakstīšu iesniegumu municipāļiem, lai šo lūžņu kaudzi beidzot aizgādā uz izgāztuvi. Bet viņš sāka uz mani aurot (es tobrīd pastaigājos ar ratiem, kuros gulēja mūsu pastarīte), ka pats par mani ziņošot, kur pienākas, un, ja man esot apriebusies mierīga dzīve, tad viņš man parādīšot. Mazulīte pamodās, un es aizgāju prom.
Nē, tā nav Londona. Un arī Berlīne ne. Man ir kāda paziņa, to vidū, kas interesējas par elektronisko mūziku, viņa ir labi zināma kā DJ Ksenia Kamikaza. Ksenija ir ļoti gara un ļoti draudzīga. Vēl viņai ļoti patīk Berlīne - bet kuram gan tā šobrīd nepatīk. Taču savā blogā, kuru Ksenija raksta livejournal.com, viņa, salīdzinot Berlīni un Rīgu, ir noformulējusi kādu ļoti trāpīgu domu. «Tur svarīgākais ir attīstība un cieņa. Šeit - pašapliecināšanās.»
Dzelzs čupas uz riteņiem īpašnieks mani necienīja. Viņš sajuta draudus savam statusam quo un noreaģēja, kā mācēja. Viņš zina, ka šajā pasaulē ir ļoti svarīgi pateikt pēdējo vārdu un nepieļaut, lai kāds pārkāptu tavas tiesības pielūžņot citu cilvēku dzīvi. Viņš ir no šejienes.
Bet no kurienes esmu es? Vēl visu vakaru es tā arī turpināju svārstīties starp divām pilsētām un diviem dienas variantiem. Kā tāds domīgs balons, virs kura augstu gaisā peldēja Īslandes vulkānisko pelnu mākoņi. Līdz pienāca nakts un visu salika savās vietās.