Tieši pirms tik ilga laika 287 dzīvokļi jaunbūvēs Imantas 8. līnijā - starp Zolitūdes staciju un Imantu - uzņēma iemītniekus. Cilvēki, kurus Diena uzrunā ārpus sociālo māju kompleksa pastaigājamies pa blakus esošo veloceliņu Rīga-Jūrmala, atzīst - krāsainās daudzstāvu mājas ievērojuši, taču neesot iedomājušies, ka tie būs sociālie nami. Dažiem pat radusies vēlme painteresēties par dzīvokļu cenām.
Grib atpakaļ veco
Zaļumu ieskautais komplekss no trim piecstāvu, sešstāvu un septiņstāvu namiem vasarīgajā dienā izskatās patiesi pievilcīgs - pārdomāti savijušies bruģakmens celiņi, koptas dekoratīvo augu dobes, soliņi, rotaļlaukums, velonovietne un autostāvvieta. Visticamāk, gan ne visas tur novietotās mašīnas - daudzas no tām ir pēdējo gadu izlaiduma - pieder sociālo namu iedzīvotājiem. Uz vienu no ēkām pārcēlies veselības centrs Imanta, Rīgas Sociālā dienesta teritoriālais centrs un dienas centrs; vairākums uz piebraucamā ceļa parādījušos cilvēku ieiet tieši pa pirmā durvīm. Veselības centrā pieņem gan ģimenes ārsti, gan daudz citu speciālistu, tiek veikti izmeklējumi. Taču sociālās mājas iedzīvotājs Osvalds Dienai atklāj, ka viņam tur nepiekrītot sniegt palīdzību: «Es gandrīz neko neredzu, man regulāri vajag pie acu ārsta - esmu gājis turp neskaitāmas reizes, gaidījis rindā, bet man vienmēr aizcērt durvis, un daktere saka, ka mani nepieņems! Kas tā par ārsti!? Vai tāpēc, ka man nav naudas vai ka esmu čigāns?» RD pārstāve Dzintra Āboltiņa šādus pieņēmumus noliedz un norāda, ka ar attiecīgo nosūtījumu pakalpojumi pieejami ikvienam.
Osvalds atšķirībā no jūsmojošajām pensionārēm neuzskata, ka sociālais dzīvoklis jaunbūvē ir viņa pilnā loze: «Septiņpadsmit gadu nodzīvoju Čaka ielā - gribu atpakaļ! Te taču nekā nav - pansionāts kaut kāds! Noskaidrojiet, lūdzu, kā es varu tikt vecajā dzīvoklī un kā panākt, lai te nomaina to acu ārsti!» Skarba ir arī uz blakus soliņa sēdošā Tamāra: «Šīs mājas ir uzceltas nomiršanai! Jā! Te izmantoti tādi materiāli, lai mēs visi ātrāk atstieptu kājas! Katru dienu no sienām uz grīdas sabirst bieza celtniecības putekļu kārta vai kaut kāda cita ķīmija, kas nav savienojama ar manu slimību! Man regulāri nākas saukt ātro palīdzību!» Tamāras neapmierinātībai ir vēl vairāki iemesli: «Pietura tālu, veikalu tuvumā nav, vazājas dzērāji - par kādiem nopelniem viņiem šos dzīvokļus piešķir? Arī sociālie šeit nekādi - viņi nezina likumus! Dzīvokļos uzstādītas elektriskās plītis - ēst gatavot sanāk ļoti dārgi!»
Čempions apmierināts
Elektroenerģijas un citi rēķini katram sociālā dzīvokļa iemītniekam jāmaksā pašam, toties īres maksa ir ļoti zema - tikai seši centi par kvadrātmetru -, un daudzi nemaksā arī to - nepietiekamie ienākumi nodrošina viņiem mājokļa pabalsta saņemšanu. Pensionāre Marija atklāj, ka lielākais rēķins, ko viņa saņēmusi, bijis ap 30 eiro.
Šajās mājās lielākā daļa ir vienistabas dzīvokļi. Viens pats mitinās arī Jānis Mankovskis - vairākkārtējais Latvijas un Eiropas čempions dažādās vieglatlētikas disciplīnās veterānu grupā. Viņš Dienu laipni aicina savos studijas tipa apartamentos. Lai līdz tiem nokļūtu, jāpaiet garām dežurantam, kas katrā mājā atbild par kārtību un to, lai dzīvokļos netiktu izmitinātas nepiederošas personas. «Neskatieties, man te bardaks,» uzsauc Jānis, aicinādams iekšā un tūdaļ pat norādīdams uz «kārtīgāko vietu mājās» - plauktu ar neskaitāmām medaļām, kausiem un diplomiem. Dzīvoklis ir neliels - priekšnams, duša un tualete, tālāk - maza istaba, kas savienota ar vēl mazāku virtuvi. «Man pietiek. Divi gan tādā nesarūmētos. Tagad esmu viens, trīsreiz nedēļā trenējos intensīvi, bet kustībā paiet visas dienas - pie mājas ar paziņām spēlēju galda tenisu,» enerģiski stāsta 75 gadus vecais kungs un puspajokam piebilst: «Esmu pateicīgs, man šeit patīk! Reiz nobalsoju par Ušakovu - vai, kā mana nacionāli noskaņotā sieva toreiz bārās!»