«Ik gadu kāds šī, tikai latviešiem raksturīgā ķimeņu siera ražotājs iegūst šo titulu, un mūsējais patiešām garšo kā vecmāmiņas sietais siers - to atzīst daudzi mūsu produkcijas pircēji,» palepojas kooperatīva valdes priekšsēdētājs Imants Balodis, vispirms ļaujot mums nogaršot tikko no katla izņemto vēl silto siera masu un tad cienājot ar sieru, kas jau sagatavots pārdošanai.
Liela māksla
«Tā ir liela māksla pagatavot tādu sieru, kurš neķeptu zobos, nebūtu drupans, bet vijīgs, viegli ar nazi griežams,» naski sagriežot vienu rituli, demonstrē I.Balodis, kura mūža ieguldījums lauksaimniecībā novērtēts ar prestižā konkursa Sējējs augstāko apbalvojumu.
Viņš piebilst, ka tikpat liela māksla ir sākt šo sieru gatavot īstajā laikā un saražot tik daudz, lai Jāņos visu arī varētu pārdot, jo pieprasījums pēc dzeltenajiem rituļiem pēc svētkiem strauji krītas. Straupē gan turpina ražot arī pēc svētkiem un dara to visu gadu.
Lielveikalos neatrast
Straupe ar savu produkciju galvenokārt apgādā vidzemniekus un rīdziniekus, pēdējos gados izvēršot paši savu tirdzniecības vietu tīklu, kas ļāvis palielināt produkcijas realizācijas apjomus un grūtajos laikos nodrošināt 13 jaunas darbavietas. Savos veikaliņos straupieši pārdod pusi no saražotās produkcijas, pagājušajā gadā uzņēmuma kopējais apgrozījums bijis trīs miljoni latu. «Lielveikalos, izņemot Elvi, mūsu produkcijas nav, jo produkcijas piegāde tiem Straupes nelielajam uzņēmuma nav izdevīga - nespējam tik daudz saražot un nodrošināt piegādi, lai apgādātu visus veikalus Latvijā. Pārdodot preci savā veikaliņā, uzcenojums produkcijai ir zemāks, un arī naudu par pārdoto atpakaļ saņemam ātrāk. Iekļaujoties lielveikalu tīklos, mēs zaudētu tiešo saikni ar pircēju, kas mums palīdz novērtēt produkcijas kvalitāti, kā arī ātri un sekmīgi pielāgoties pircēju prasībām,» saka I.Balodis, lepojoties, ka pēc Straupē ražotās produkcijas cilvēki stāvot rindā.
Piensaimniecībai Straupē ir simts gadus senas tradīcijas, un ēkā, kurā šobrīd atrodas uzņēmums, kas ir viens no lielākajiem ražotājiem un darba devējiem pagastā, pienotava darbojusies gan pirmskara Latvijā, gan kara laikā un arī visus padomju gadus. Piensaimnieku kooperatīvā sabiedrība Straupe šo rūpalu pārņēma pirms 16 gadiem, apvienojot 270 piena ražotāju tuvākajā apkārtnē. Šajos gados gan kooperatīva biedru skaits samazinājies uz pusi, jo daudzi savus ganāmpulku likvidējuši, turpretī pārstrādātā piena apjoms pieaudzis vairāk nekā divas reizes. «Nav problēmas pienu saražot, savākt un pārstrādāt, bet ir problēma saražoto pārdot. Gan kooperatīva, gan mūsu biedru izdzīvošana šobrīd ir atkarīga no tā, kā spēsim realizēt saražoto,» saka I.Balodis.
Par pienu maksā vairāk
Spējot saglabāt stabilas un pietiekami augstas iepirkuma cenas, kooperatīvs, kur piena pārstrāde pieder pašiem tā ražotājiem, radījis zemniekos drošības sajūtu. «Pašiem sava pārstrāde krīzes laikā ir liela priekšrocība, un kooperatīvs nekad neatteiksies pieņemt pienu no saviem biedriem. Īpaši svarīgi tas ir tagad, kad lielie pārstrādes uzņēmumi nepietiekamā apjoma vai neizdevīgā maršruta dēļ atsakās pieņemt pienu no zemniekiem,» norāda I.Balodis.
Pēdējo 15 mēnešu laikā, kad daudzi zemnieki saņēmuši atteikumu iepirkt pienu vai ir spiesti to pārdot par salīdzinoši zemu cenu, Straupe saviem klientiem maksājusi vairāk nekā vidēji valstī un pat vairāk nekā Vācijā un Francijā, kur sākušies piensaimnieku protesti pret zemo iepirkuma cenu. Dižķibeles laikā straupieši gan pieņēmuši lēmumu kopš maija samazināt piena iepirkuma cenu par diviem santīmiem kilogramā, taču tā joprojām ir augstāka nekā vidējā valstī. Šī iemesla dēļ zemnieki, kas līdz šim pienu pārdevuši citiem uzņēmumiem, labprāt kļūtu par Straupes klientiem, taču kooperatīvs viņiem ir spiests atteikt, jo jau šobrīd paši nespēj pārstrādāt visu iepirkto pienu. «Liekā» piena problēmas risinājums rasts, sadarbojoties ar lielajiem piena pārstrādātājiem Smiltenē un Valmierā. Smiltenē no kooperatīvam piegādātā piena ražo sieru, savukārt straupieši no Smiltenes krējuma kuļ sviestu, daļu piena straupieši pārdod Valmieras Piena kombinātam. Tomēr pēdējā laikā realizēt visu produkciju kļūst arvien grūtāk.