Karalis ir miris, lai dzīvo karalis! - ir vietā iesaukties, komentējot Vienotības nule aizvadītā kongresa rezultātus. Varbūt nedaudz ar ironiju, redzot, ka Āboltiņu partijas vadītāja amatā gan ir nomainījis Piebalgs, tomēr viņa pārliecinoši saglabājusi savu vietu valdē, no kuras savukārt nu izbalsoti it visi, kas vadības lokā neiederas.
Ir ievēlēts līderis un valde, kas vairāk reprezentē centienus atgriezties pie reiz bijušās godības, izmantojot jau sevi pierādījušas metodes. Vai tas pareizākais ceļš, ņemot vērā, ka jau ievedis pašreizējā strupceļā, rādīs laiks. Pie lielākajiem riska faktoriem pieskaitāma partijas izteiktā fokusēšanās uz līdera personību - jau ilgstoši par lielāko un teju vai vienīgo Vienotības nelaimju cēloni bija definēta Āboltiņa, tad arī pārmaiņu process tika orientēts uz to, kurš būs jaunais līderis. Rezultātā, fokusējoties uz izvēli starp diviem kandidātiem, nevis pārmaiņu stratēģiju, kā to redzam no visai līdzīgā balsojuma kongresā, partija sašķēlusies piebalgistos un smiltēnistos. Vai spēs pārvarēt šo polarizēšanos? To, ka tas ir izšķiroši, šķiet, saprot arī tie, kas to putru ievārījuši, - ne velti bijušais premjers Dombrovskis jau akcentējis: «Būtiskākais ir, lai Vienotības biedri spētu respektēt kongresa lēmumu un saliedēties ap jauno līderi.» Bet arī tad, ja šī līderības «frontes» līnija izzūd, iepriekš kultivēto attieksmju sekas liks par sevi zināt - skaidrs, ka visi gaidīs, ka tieši Piebalgs kā brīnumdaris atjaunos Vienotības kādreizējo ietekmi. Pamatā - viens pats. Ja nesanāks, iekšējā vilšanās būs graujoša, iespējama arī reāla šķelšanās, daļai šīs partijas biedru paliekot pie pārliecības, ka efektīvāks būtu bijis Smiltēns (tiesa, šāda situācija rastos arī tad, ja kongresa vairākuma balsis būtu ieguvis pēdējais).
Pirmie pārbaudījumi Piebalgam būs jau tuvākajos mēnešos, nodrošinot koalīcijas partneru atbalstu Vienotības ministru virzītajām reformu iniciatīvām. Tas pamatā ir stāsts par izglītības un zinātnes jomas nākotni. Taču ārkārtīgi izšķirošs pārbaudījums Vienotībai būs pēc gada, kad pašvaldību vēlēšanās sevi jāpierāda cīņā pret Saskaņas grupu Rīgā un ZZS - reģionos. Ja tas nebūs jaunais «veiksmes stāsts», grūti iztēloties, vai šī partija maz būs vairs pārstāvēta arī nākamajā Saeimā.
Nervus kutinoši Vienotības atbalstītājiem ir arī šī politiskā spēka ilgstoši zemie reitingi. Arī te fokusēšanās uz personībām var nest gan panākumus, gan ātru krahu. Ja līdera maiņas faktors jau pirmajos mēnešos nostrādās pozitīvi, tas dos cerības gan par šo partiju iepriekš balsojušajiem, gan arī tiem, kas labāk būtu izvēlējušies Smiltēnu. Ja ne - tas būs vēl viens katalizators ātrākam sabrukumam.