Pretrunas jau nekad nedus, tās allaž virmo gan iekšēji, gan ārēji, visapkārt. Tomēr tik traki nav, sarunas par mākslu var būt pat samērā tīkams pasākums, ja vien ir ērti atzveltnes krēsli, uz galda tējas tases un klēpī murrājošs kaķis. Daudz smagāk jāpūš, ja kopā ir kaut kas jārada. Nē, īstenojot mūsu projektu, lielu problēmu nebija, robežas saskanēja. Bet kā ir tiem lielajos baros - teātros, orķestros, kino? Velkot savas robežlīnijas, tas ir, meklējot saskaņu, viņi diez vai iztiek bez skrambām. Turklāt, lai kaut kas jēdzīgs taptu, visupirms jāatrod vienprātība sevī - harmonija starp savu ego un dvēseli, starp gribu un sirdsapziņu. Šķiet, ļoti svarīgi mākslas darbā izjust vienotību, viengabalainību. Gan kolektīvu, gan individuālu.
Jau mazliet vēlāk mēs neviļus nonākam pie domas par vienu no mākslas uzdevumiem - robežu pārkāpšanu. Mēs esam vienisprātis, ka māksla noteikti nevarētu dzīvot bez robežu pārkāpšanas un jaunu teritoriju iezīmēšanas. Un ir labi, ja tās jaunās smaržo pēc kaut kā nelegāla. Vēl lieliskāk, ja pāri robežām tiek ievesta jauna kontrabanda. Bet robežsargi un muitnieki lai saka, ko grib.
Kaut kā jauna radīšanai vienmēr ir nepieciešama pašapziņa, drosme un pārliecība, tomēr pavadošo lokā allaž gadās arī neizskaidrojama vainas sajūta, nedrošība, šaubas, bailes. Ne tikai bažas, vai tevi sapratīs, bet bailes pašiem no sevis, reizumis pat no savas ēnas. Radošās enerģijas patēriņš dara savu - pazemina fizisko un garīgo imunitāti; mākslas robežu paplašināšana uz brīdi sašaurina mākslinieka personīgo telpu. Taču par laimi un vēl atceroties arī Raiņa vārdus no sirds dotais atgriežas vēl lielākā apjomā. Protams, ne mēs pirmie nonākam pie atziņas, ka māksla nozīmē enerģijas koncentrēšanu un atdošanu. Tiesa, vienā mākslas darbā akumulētā spēka būs ļoti daudz, citā - pavisam maz, taču tam tur ir jābūt. Un šim spēkam jābūt augšupvērstam un spēcinošam, nevis tādam, kas dzen zemē un iztukšo. Vēl kas - mums grūti noticēt, ka radot var iztikt bez transcendences, ka mākslu var vienkārši uztaisīt, ka tur var iztikt ar amatnieka prasmēm vien.
Dzerot tēju, mēs atceramies, kā mums katram dzīves laikā ir iznācis saskarties ar mākslas pasauli, un redzam, ka katrā atsevišķā posmā mūs ir ietekmējuši ļoti dažādi darbi. Daudzus no tiem atminamies ar pūlēm, tie vairs nešķiet tik vērtīgi kā toreiz un nav tik izturīgi, lai spētu pavadīt mūs visu dzīves ceļu. Tie nebūt nav tik jaudīgi kā Rodēna Domātājs, Vinnijs Pūks vai Baha pasijas, bet tik un tā - arī šie it kā piemirstie darbi mums ir māksla. Jo mūsu katra individuālajai attīstībai tie kādā noteiktā brīdī bija nepieciešami. Katram savi, ļoti dažādi, lai arī mēs taptu dažādi, nevienādi.
Domājot par to, kas mums ir māksla un kas nav, prātā nāk teiciens: «Kad jūs nomirsiet un nonāksiet paradīzē, jūs, visticamāk, būsiet ļoti izbrīnījušies, jo, iespējams, satiksiet tur tos, kas labi nelikās, un nesatiksiet tos, kas tādi šķita.» Vai mākslas pasaulē negadās līdzīgi? Kas šodien aizdurvē, rīt var nonākt goda vietā, un otrādi. Bet kādēļ tas tā - vai kaut kas ar redzi nav kārtībā? Vai drīzāk pieredzi.
Aigars atceras nostāstu par indiāņiem, kuri stāvējuši okeāna malā, kad Kolumba kuģi pirmo reizi pietuvojušies Amerikas krastiem. Indiāņi manījuši, ka ūdens dīvaini viļņojas, taču pašus buriniekus nav redzējuši. Ne tādēļ, ka tie būtu pārāk tālu vai miglas aizklāti, bet gan tādēļ, ka viņu apziņa vienkārši nepieļāva tik grandiozu braucamrīku esamību. Tikai vēlāk, kad cilts šamanis ar viņiem veicis apziņu paplašinošu rituālu, tie kuģus ieraudzījuši. Par sevi jau negribas slikti domāt, un tomēr nākas pieļaut, ka arī mēs reizēm esam līdzīgi šiem indiāņiem. Māksla bija, tikai mēs to neredzējām. Bet indiāņi, kuriem sākumā Kolumba Santa Maria bija tukša vieta, pēc brītiņa jau skraidīja pa pludmali un sauca: «Wow! Tā tik ir māksla!» Šamanis bija panācis, lai raidītāja - kuģa - un uztvērēju - indiāņu - frekvenču diapazoni saskanētu, tie atrastos uz viena viļņa.
Vilhelms Šmids grāmatā Eksistences estētika un ētika ir teicis: «Drīzāk jau mākslas darbs neeksistē neatkarīgi no citu acīm. Izvirzīt pretenziju, kas atzīstams par mākslu un uzskatāms par mākslas darbu, ir tikai viena mākslas procesa puse, otra ir atstāta recipienta ziņā, kurš afirmē šo pretenziju un atzīst mākslas darba nozīmi.» Secinājums it kā viens, lai būtu māksla, vajadzīgi vismaz divi. Eksperimenti kvantu pasaulē pierādījuši, ka novērotāja apziņa tiešā veidā ietekmē elementārdaļiņu uzvedību. Interesanti, cik lielā mērā skatītājs ietekmē mākslas darbu? Tas taču arī sastāv no elementārdaļiņām.
Tovakar tērzējot mēs sapratām, cik ļoti negribas vilkt robežu starp «ir māksla» un «nav māksla». Šeit ir, te nav, te atkal ir... Formulējumi veidojas miglaini un tā vien vedina izlīdzēties ar dažnedažādiem poētiskiem izjūtu attēliem:
Māksla ir sapnī balstīta realitāte un realitātē dzimis sapnis.
Māksla ir prātā apmests kūlenis un raudzīšanās uz sauli no otras puses.
Māksla ir uzlidojums.
Māksla ir ievainoto pārsiešana.
Māksla ir transformācija, sublimācija, reorganizācija un modifikācija.
Māksla ir jauni domāšanas modeļi.
Māksla ir augšupejošs solis.
Māksla ir atbalss, satverta un skaisti ierāmēta.
Māksla ir no cirvja kāta vārīta zupa.
Sātīga, lai gars ir paēdis... un miesa paliek dzīva.