Viens no galvenajiem iemesliem M.Turka nominēšanai ir tas, ka viņš, lai arī izglītojies un stažējies ārzemēs, tomēr izlēma atgriezties Latvijā, nevis pakļāvās vilinājumam veidot karjeru ārzemēs. Taču salīdzinoši jaunais asociētais profesors nenoliedz - pēc straujā finansējuma sarukuma vairs nav izslēgta iespēja, ka viņa karjera var turpināties ārzemēs.
Kritiens atpakaļ
M.Turks specializējies organiskajā ķīmijā, un, ieejot viņa laboratorijā, pirmajā brīdī šķiet, ka tur saruna notiek citā valodā, kā pēc tam precizēju - tā grozījās ap nātrija borhidrītu. «Tā sajūta, kad ieej laboratorijā, pirmais iespaids joprojām ir alķīmija. Ka kaut kas notiek, rodas kaut kas jauns. Principā efekts ir tāds kā jebkuram meistaram, kas kaut ko dara ar rokām. Bet, ja tas nonāk tik tālu, ka jūs pats varat izdomāt, ko vēl radīt…» par ķīmijas pievilcību izsakās Māris.
Skolā mācīto par ķīmiju M.Turks raksturo kā mazu gabalu no lielā ķīmijas aisberga, bet viņš ir turpinājis kriksīti pa kriksītim zināšanas likt kopā ne tikai pašmāju augstskolās LU un RTU, bet arī Lozannā Šveicē, kur jaunais speciālists četrus gadus studēja doktorantūrā un vēl gadu nostrādāja par pēcdoktorantūras asistentu. Pēc tās M.Turks vēl gadu stažējies Stenforda universitātē Amerikā, taču 2006.gada nogalē atgriezies Latvijā. Bija trekno gadu vidus - finansējuma pieauguma, zinātnes jauno cerību atgriešanās laiks. Tāpēc nodomājis: «Nav vērts visu mūžu strādāt ārzemēs, ja to pašu var darīt šeit.» Pētnieka sapnis bijis izveidot pētniecisko grupu un darboties zinātnē. Un kā tad lielie zinātnes atklājumi? M.Turks tam pieiet piezemēti - neviens pētnieks nesāk pētījumu, apzinoties, ka nekas netiks atklāts, tomēr ir jāizvirza reāli mērķi, nevis, piemēram, dzīvības noslēpuma atklāšana.
Sākums M.Turka zinātniskajai darbībai Latvijā bijis labs, veiksmīgi iesākti vairāki projekti, un šeit kā robežšķirtne velkamas 2008.gada beigas, pēc kurām sekoja kritiens atpakaļ. 2009.gadā pētījumu finansējums M.Turka laboratorijā sarucis uz pusi. Pētnieks gan norāda, ka cenšas iesāktos projektus palēnām bīdīt uz priekšu, tomēr finansiālie apstākļi esot skarbi, piemēram, no Latvijas zinātnes grantu naudas laboratorijas pētniecības budžets ir teju 8000 tūkstoši latu gadā. «Jāapzinās, ka mums vajag ko vairāk par papīru un zīmuli. Vielas maksā naudu. Katrs sīkums, ko laboratorijā nopērkat, zem 100 latiem gandrīz nekā nav. Lai atļautos reaģentus, to daļā neizdaru griezumus, kas nozīmē, ka algas es griežu vairāk par pusi,» skaidro M.Turks.
Pats maigums
«Rīt projām nebraucu,» norāda M.Turks un precizē, ka vismaz gadu vēl Latvijā izturēšot. «Ir vienmēr cerība, ka lietas atkal sāks virzīties uz augšu, arī studenti ir iesākuši savus darbus. Kā tad es tā viņus pametīšu? Ieradīšos ar čemodānu un teikšu - sveiki, izstrādājiet savu disertāciju citur?» saka M.Turks.
Darbs ar studentiem ir nozīmīga M.Turka ikdienas daļa, jo oficiāli viņš augstskolā ieņem akadēmisku amatu. Kā studenti viņu vērtē? «Māris atšķiras no citiem darbiniekiem ar veidu, kā izklāsta sarežģītas lietas, - vienkārši un saprotami. (..) Māris Turks ir ne tikai izcils zinātnieks un darbu vadītājs, bet arī lielisks cilvēks, ar kuru var aprunāties arī par citām lietām,» vēstulē Dienai raksta Alons Lends. Pats M.Turks pieļauj, ka neesot «pats nemīļākais» pasniedzējs, taču pēc eksāmeniem, kuros kāds izkritis, no mutes mutē līdz viņa ausīm nonācis arī studentu veltīts apzīmējums «romantiskais sadists». Tas tāpēc, ka M.Turks ikdienā pret studentiem ir atvērts, jauniešiem pieiet ar humoru. «Bet brīdī, kad ir jāatprasa, tiek atprasīts tā, kā pienākas. Protams, ir tādi, kam tas nepatīk,» atzīst M.Turks. Pats pasniedzējs gan par to stāsta ar smaidu un pajoko: «Es vienmēr saku - esmu pats maigums.»
Viņam bijusi iespēja salīdzināt studiju līmeni Latvijā un ārzemēs. Kopumā doktorantūras studijas Latvijā daudz neatpaliekot - teorētiskie kursi tiekot pasniegti līdzīgā līmenī, savukārt studentu pētnieciskais darbs jeb «īstā zinātne» esot atkarīga no tēmas, kurā specializējas darba vadītājs. M.Turkam gan pašam ir tikai divi doktoranti, un, viņaprāt, doktorantu trūkums ir liela Latvijas problēma, jo šeit izglītības sistēma ir balstīta uz «ilggadējiem darbiniekiem, kas vienkārši strādā». Daudzviet citur pasaulē gluži otrādi - viss balstās uz doktorantiem.
Latvijā jauniem pētniekiem esot salīdzinoši viegli izvirzīties. M.Turks zina stāstīt par situāciju lielvalstīs, kur tā krietni atšķiras: «Piemēram, Ķīnā ir šausmīga konkurence, jo tur ir piecas prestižas universitātes. Viņi viens otram kaklu apgriež, lai tiktu iekšā, un vēlreiz kaklu apgriež, lai būtu izvirzījušies. Kādi tikai šausmu stāsti nav dzirdēti, sevišķi ķīmijā, kur laboratorijās viens otru indē ar ķimikālijām, tikai lai dabūtu stipendiju. Vecajā Eiropā dzīve ir relaksētā mierā.»