Par nozīmīgākajiem centriem ar ilggadēju pieredzi un plašu starptautisku autoritāti uzskatāma Aviņona un Arla, kurā kopš 1968. gada notiek viens no prestižākajiem fotomākslas festivāliem pasaulē - _Les Rencontres Arles Photographie_.
Arlas fotofestivālā pabūt un piedalīties, pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda finansiālajam atbalstam, man bijusi iespēja gan šogad, gan 2008. gadā, arī kuratores statusā. Mazā klusā un romantiskā pilsēta Ronas upes krastā, kas mūsu apziņā galvenokārt saistās ar slavenā gleznotāja van Goga vārdu, festivāla laikā pārvēršas līdz nepazīšanai. Ik uz stūra var sastapt dažādu tautību un vecuma cilvēkus ar dedzīgām acīm un iespaidīga kalibra fotokamerām (dažiem pat vairākām), gandrīz katrā kafejnīcā kāds jaunais censonis rāda draugiem vai ekspertiem savu portfolio. Vārdu sakot, pilsēta čum un mudž no fotogrāfiem, žurnālistiem, kolekcionāriem, muzeju speciālistiem, kuratoriem un visiem citiem, kam fotogrāfija mūsdienu pasaulē ir svarīgs dzīvi, mākslu un kultūru reflektējošs medijs.
Arlas festivāls vienmēr ir pozicionēts kā nekomerciāls kultūras pasākums un uzskatāms par gada lielāko notikumu fotomākslas dzīvē Francijā. Interesanti, ka festivāla atbalstītāju vidū ir gan Kultūras un komunikāciju, gan Izglītības ministrija - aktīvi tiek uzsvērta fotogrāfijas medija pedagoģiskā nozīme, šogad septembrī tiks īstenota speciāla bezmaksas izglītības programma Dienvidfrancijas skolu jauniešiem. Festivāla apmeklētāju skaits kopš 2001. gada ir pieaudzis par 20%, bet 2009. gadā sasniedza rekordu - 72 000 cilvēku. Pašlaik festivāla budžetu veido 40% valsts un pašvaldību dotācijas. 60% ir biļešu pārdošanas ienākumi un privāto sponsoru ieguldījums.
Krīze diemžēl ir skārusi arī Francijas kultūras un mākslas projektus. Salīdzinot ar vērienīgo, galvu reibinošo 2008. gada programmu, samazinājies izstāžu skaits un apjoms, izzuduši lielformāta ekrāni ar jaudīgiem projektoriem, samazinājušies banneru izmēri pilsētvidē. Bet saglabājusies festivāla nemainīgi augstā mākslinieciskā kvalitāte un daudzveidība. Spītējot ekonomikai, izteiksmīgais festivāla simbols rozā degunradzis Arlā redzams visur. Dažādi eksotiski dzīvnieki un augļi ir pēdējās desmitgades festivāla zīmoli, uzsverot fotogrāfijas unikālo vai «reto» saudzējamo lomu mūsdienu sabiedrībā.
Grūts uzdevums un bārdas naža asums (Heavy duty & razor-sharp) - tādu šā gada devīzi iezīmē festivāla direktors Fransuā Ebēls, kas ar apbrīnas vērtu konsekvenci turpina attīstīt galvenās Rencontres definētās darbības dimensijas XXI gadsimtā - ikgadējas izmaiņas tēmu interpretācijā, jaunas atklāsmes un pārsteigumus, izvairīšanos no ierastās rutīnas un mākslinieku personību izcelšanu. Šogad tās ir sešdesmit izstādes, speciālas brīvdabas vakara programmas ar fotokolekciju projekcijām antīkajā amfiteātrī, lekcijas, diskusijas, fotogrāmatu izstāde, tikšanās ar autoriem, dažādas izglītības programmas. Festivālā tika iezīmētas sešas tematiskās takas: Argentīnas, rokmūzikas, filmu fotogrāfiju, LUMA fonda draugu, pārmaiņu un cietuma.
Katra no šīm «takām» ar savu individuālo raksturu un negaidītiem pārsteigumiem spēj apmierināt arī ļoti izlutinātus speciālistus pat vairākos aspektos. Festivāla viesu statusā šogad ir Argentīna, valsts, par kuras fotomākslu Eiropā zināms maz. Ekspozīcijās ar spēcīgu enerģiju izceļas jaunākās paaudzes argentīniešu fotogrāfu inscenētās fotogrāfijas, video un foto tehnisko paņēmienu neparasts apvienojums. Bet visspilgtākais iespaids palika no Zelta Lauvas balvas ieguvēja Venēcijas biennālē 2007. gadā - vecmeistara Leona Ferrari solo skates Sv. Annas kapelā. Meistars nav fotogrāfs ierastajā nozīmē, bet brīvi no aizspriedumiem izmanto dažādas presē sastopamās fotogrāfijas, mākslas reprodukcijas, papildina tās vai neprasti miksē ar ready-made priekšmetiem instalācijās, radot asus politiskus, ironiskus darbus. Sensācija ir fakts, ka katoliskās baznīcas divkosīgo dabu kritizējošie darbi tiek eksponēti katoļu baznīcā.
Pirms došanās uz Arlu mazliet šaubījos, vai rokmūzikai veltītās izstādes nebūs pārāk populistiskas, publikai izdabājošas, bet redzētais patīkami pārsteidza. Tās bija vislabāk noslīpētās festivāla kolekcijas: gan visvairāk fotografētajai roka leģendai Mikam Džegeram veltītā izstāde Trīsvienības baznīcā (kurators F. Ebēls), gan itāļu meistara Žana Pigoci efektīgā rokmūzikas leģendu foto fiksāciju retrospekcija. Bet vislielākie cieņas apliecinājumi pienāktos Pompidū mākslas centra kuratorei Emmai Laviņai, kas veidoja vērienīgo panku mūzikai un kultūrai veltīto skati I am a Clichￃﾩ: Echoes of the Punk Aesthetic (Esmu klišeja: Panku estētikas atbalsis). Katrs no divdesmit izvēlētajiem māksliniekiem stāsta spilgtu stāstu, kas smalkjūtīgi papildināts ar attiecīgā laika mūzikas ierakstiem: Endijs Vorhols un viņa Fabrikas biedru aktivitātes, Roberts Mepltorps ar emocionāli atkailinātajiem melnbaltajiem roka mūzas Patijas Smitas androgīnajiem portretējumiem, vācu jaunākās paaudzes kulta fotogrāfa Volfganga Tilmansa postpanku paaudzes ikoniski monumentālās fotogrāfijas...
Filmu fotogrāfijām veltītajā sadaļā iespaidīga bija Pompidū centra fotogrāfiju kolekcijas kuratora Klemāna Šerū veidotā tematiskā izstāde SHOOT! Existential Photography (shoot - šauj, arī fotografē angļu val.), kas veltīta mūžsenai homo sapiens kaislībai raidīt šāvienu un trāpīt mērķī. Jāatzīst, ka darbu atlasi šai tēmai kurators veicis izcili konceptuāli un pārliecinoši. LUMA fonda draugi ir pieci starptautiski atzīti kuratori, kuriem katram bija uzdevums pieteikt trīs savus favorītus Rencontres d'Arles balvai 2010. gadā. Pārmaiņu takas ekspozīcijas bija veltītas cerīgo jauno talantu atklājumiem, kā arī vienam no festivāla ceļojuma patīkamajiem pārsteigumiem - pirmoreiz publikai tika atklāta pazīstama kinomeistara Marina Karmica privātā fotokolekcija - Kertēss, Brasajs, Duano, Kristiāns Boltanskis, Anete Mesažē, Širina Nešata, Hirosi Sugimoto un daudzi citi izcili meistari cita laba meistara kaislīgā kolekcionāra izvēlē un interpretācijā.
Lai cik slavens ir Arlas fotomākslas festivāls, tas nevar atpūsties uz lauriem - visu laiku ir vajadzīga kustība un attīstība, inovatīvas ieceres. Par tādu kopš 2008. gada ir kļuvis Parc des Ateliers projekts, veiksmīgs valsts, reģionālo pašvaldību un privāto struktūru sadarbības rezultāts. Bijušajā Francijas dzelzceļa lielākās garāžas teritorijā, kas atrodas desmit minūšu gājienā no UNESCO aizsargātā pilsētas vēsturiskā centra, tiek attīstīts jauns kultūras un atpūtas centrs ar speciāli aprīkotām izstāžu zālēm, mākslinieku darbnīcām, kino un foto arhīva telpām, bibliotēku, fotogrāfijas skolas jaunu mājvietu, protams, te būs arī jaunas viesnīcas, restorāni un kafejnīcas, dzelzceļa vēstures muzejs un daudz kas cits. Parc des Ateliers attīstības plānu izstrādājis izcilais arhitekts Frenks Gerijs, un, par spīti krīzei, tiek plānots, ka būvdarbi tomēr tiks pabeigti 2011. gadā. Pašlaik Parc des Ateliers vēl atgādina mūsu Andrejsalai līdzīgu marginālu vidi, kur perfektais izstāžu iekārtojums franču elegancē mijas ar pamestas rūpnieciskās teritorijas raksturīgajām zīmēm. Bet tieši tur jau koncentrējas spēcīgākais Rencontres izstāžu kodols. Ar cerībām Arla raugās uz 2013. gadu, kad Marseļa kopā ar visu reģionu kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu.