Jurijs apsviedās un izstiepa roku prettriecienam. Jauneklis dīvaini saļima zemē uz abiem ceļiem... «Jā, nebija rēķinājies, ka spēšu aizstāvēties,» saka Jurijs. «Grūti jau arī to iedomāties. Esmu sirms, bet rūdījums un spēks nav pazudis.» Jūlijā viņš nosvinēja savu 80. dzimšanas dienu.
Reizēm der izraudāties
Sirmais, staltais vīrs 67 mūža gadus aizvadījis boksā, 57 - boksa trenera darbā. Arī tagad darbu nav metis malā - no 2005. gada trenēja bērnus, jauniešus un pieaugušos sporta centrā Mevi gym Ziepniekkalnā. Daudzi vaicājuši Jurijam, vai 80 gados nav grūti ik dienas trenēt jaunos, izturēt fizisko slodzi. Pašam jālēkā līdzi, jāierāda boksa tehnikas paņēmieni, jāiziet ringā un jāmāca cīnīties. Turklāt Jurijs pārcietis vairākas asinsvadu un arī sirds operāciju... «Tāpēc jo īpaši nedrīkstu sēdēt, kājas uz dīvāna saslējis. Protams, es vairs neskrienu katru rītu 10 kilometru kā agrāk, bet, cik iespējams, maz braucu ar trolejbusiem, autobusiem, visur cenšos iet kājām,» stāsta Jurijs. Vislabāk viņš jūtas sporta zālē, starp jaunajiem. Tieši šie garie treniņi ļaujot nedomāt par vecumu, nespēku.
...zālē ieradušies Artūrs un Kristaps. Iet viens aiz otra pa platformu, cenšas saķert un iesist pneimatiskajai rotaļlietai. Šis rīks domāts reakcijas attīstīšanai, turpretim lēcieni ar lecamauklu nostiprina kāju veiklību. Sākumā zēniem šķitis neparasti, ka arī viņu cienījamā vecuma treneris lec tik veikli, gluži kā puika. Artūrs trenējas otro gadu, Kristaps tikai piekto mēnesi. Decembrī abiem padsmitgadniekiem būs jāpiedalās Rīgas boksa sacensībās. Kristapam vēl pamaz pieredzes, tāpēc pietrūkst pārliecības un drosmes, bet viņā jūtams liels potenciāls. «Reizēm der pat izraudāties, tad saņemties un pārvarēt vilšanos. Tāpat kā sāpes,» to Jurijs vienmēr atgādina audzēkņiem.
Ceļi ar Latviju nešķiras
Mammu Annu Jurijs tikpat kā neatceras. Tikai vēlāk vecmāmiņa pateikusi, ka māte 1933. gadā arestēta un nošauta. 30. gados Krievijā turpinājās Staļina izrēķināšanās, un Jurija mamma bija muižnieku dzimtas meita. Tētis līdz 1917. gada revolūcijai bija baņķieris. Neilgi pirms kara 1941. gadā viņu apcietināja. Tikai vēlāk Jurijs uzzināja, ka tēvs, karam iesākoties, tāpat ka daudzi politieslodzītie, nosūtīts uz soda bataljonu. Tā bija droša nāve hitleriešu tanku priekšā.
Jurijs nokļuva bērnunamā, bet 1943. gadā puisēns arodskolā sāka mācīties par virpotāju. Reiz skolā rādījuši amerikāņu filmu Pēdējais raunds - par bokseriem. Zēni sajūsminājās. Visiem gribējās būt stipriem, vīrišķīgiem, veikliem, drosmīgiem. Aizstāvēt meitenes, nostāties pret netaisnību. Arī Jurijam. Viņš sāka skolā trenēties boksā.
Kara rūpnīcā, kur strādāja pēc skolas, Jurijs atsāka treniņus. Drīz vien jauniešu sacensībās izcīnīja bronzas medaļu un vēl pēc kāda laika kļuva Krievijas čempions. Jurijs jau bija PSRS sporta meistars, Krievijas Federācijas Nopelniem bagātais treneris, viņa jaunajā ģimenītē auga dēliņš un meitiņa. Bet dzīvošana bija šaura, neliels, neliels dzīvoklītis četriem cilvēkiem. Viņa dzimtā Novorosijska karā bija pilnīgi nopostīta.
Kad Turkmēnijas Boksa federācija aicināja Juriju pie sevis par treneri, viņš pieņēma uzaicinājumu. Līdztekus darbam Ašgabatā Jurijs vairāk nekā 20 gadu gatavoja PSRS izlases komandas bokserus olimpiskajām spēlēm un starptautiskajām sacensībām. Kopā ar audzēkņiem 1973. gadā pat tika ārpus uz Vācijas Federatīvo Republiku - viņš tomēr skaitījās padomju varai neuzticamu ļaužu bērns. Pēc Vācijas nāca Ķīna, Bulgārija, Rumānija, gandrīz visas Eiropas valstis. Bet 70. gadu vidū Latvijas Boksa federācija Rīgā atvēra pirmo Baltijas Boksa rezervju skolu un Platonovu aicināja uz Rīgu. Kad 1989. gadā Francija lūdza padomju valdībai atļaut Jurijam Platonovam četrus mēnešus pastrādāt Parīzē un Grasā par boksa treneri, šie četri mēneši ieilga līdz 1996. gadam. Tomēr ar Latviju Jurijs nešķīrās. Te ir viņa mūža dzīvesbiedre Sonija. Vienīgi dēls nu ir savā dzīvē projām, arī meita... Abi ar Soniju viņi tagad mīt mājīgā dzīvoklītī tepat Ziepniekkalnā.
Mūžīgā kustībā
Jurija 80. vasara ir aizskrējusi. Ar iesāktajiem darbiem paies šī ziema, un ar citiem nāks jauna vasara. Jurijs ir dzimis pašā vasaras viducī, vasara un jūra viņu vilina visu mūžu. Vilina neatvairāmi. Un devusi spēku būt jauneklīgam, sportiskam, neieslīgt klusā, vecīgā ritumā.
«Domāju, mana veselība saudzēta arī tāpēc, ka nekad neesmu smēķējis un draudzējies ar alkoholu,» stāsta Jurijs. «Mājās pēc treniņiem atnāku ap desmitiem vakarā. Citi iedzer degvīnu, es - zaļo tēju. Klāt ir saldējums. Vairāk nekā. Brokastīs deviņos no rīta man ir pāris sviestmaižu ar zivīm. Pusdienoju parasti trijos. Tad arī pēdējo reizi ēdu. Un tā jau desmit gadu. Sākumā bija grūti, jo līdz tam lielākoties ēdu vēlu vakaros - visu dienu strādāju un vakariņoju, kad pagadījās. Bet nekad neesmu ievērojis speciālas diētas, arī tagad ne. Tiesa, cenšos uzturā lietot pēc iespējas vairāk dārzeņu. Sīpolus un ķiplokus varu grauzt kā ābolus.»
Jurijs uzskata, ka viņa gados mundrumu uztur pareizs dzīves režīms un sports. «Esmu mūžīgā kustībā. Un tas man dod šo dzīves sparu.»