Par ko runājāt, kad Indriksons tevi pagodināja ar vizīti Prāgā?
Mūsu tikšanās atstāja tādu kā izlūkgājiena iespaidu. Lai cik jocīgi tas būtu, es nekad nebiju personīgi ticies ar Indriksona kungu uz ilgāku sarunu. Izskatījās, ka viņam nebija īsti skaidrs, ko gaidīt no manis. Sēdējām viens otram pretī kā divi bērni, kurus mammas iecēlušas smilškastē un iedevušas katram pa lāpstiņai. Atstājot mūsu pašu ziņā, vai tagad mums smuki spēlēties, vai arī sist otram pa galvu, lai parādītu, kurš šajā smilškastē ir galvenais. Pa galvu nesitām, taču lielāko daļu no pusotras stundas ilgās sarunas man nācās klausīties tos pašus spriedelējumus, ko jau biju lasījis dažādās iepriekš publicētās intervijās.
Tikai klausījies vien?
Es jautāju, vai tiešām nebūtu vienkāršāk, ja notiktu vēlēšanas ar diviem kandidātiem un ja savu enerģiju viņš veltītu balsu vākšanai, nevis neļaušanai pretiniekam balotēties. Uz to saņēmu kategorisku «nē» - Kļaviņš esot krimināls tips, un visi LFF esot par to pilnībā pārliecināti. Bail no Kļaviņa uzvaras vēlēšanās gan Indriksonam neesot. Būtu ļoti pārsteigts, ja saņemtu citādu atbildi.
Kļaviņa kandidatūra tomēr apstiprināta. Kā tev šķiet, kāpēc?
Domāju, LFF atskārta, ka var iedzīvoties sarežģītā un nepatīkamā tiesu procesā. Tas vēl vairāk sarežģītu šīs vēlēšanas un, iespējams, atklātu vēl kādus neglaimojošus faktus par šajā konfliktā iesaistītajām personām. Nu arī pašam Kļaviņam būs jāsāk reāli cīnīties par balsīm. Tagad viņa darbībām jākļūst konstruktīvākām. Jautājums arī - kā viņš šīs idejas grasās realizēt? Vairs nepietiks ar tukšiem apvainojumiem un pieņēmumiem, kurus pēc tam atteikties komentēt.
LFF prezidents viens pats neko nelemj. Svarīgākos lēmumus pieņem LFF valde. Cik viņa cilvēku tur varētu būt pēc vēlēšanām?
Tas noteikti būs viens no interesantākajiem jautājumiem, kā viņš strādātu bez valdes atbalsta. Kaut gan, zinot LFF darbinieku lojalitāti pēdiņās un to, cik viegli tiek mainīti viedokļi un nostājas, varbūt tā nav nemaz tik liela problēma, kā sākotnēji liekas...
Ko vēl apspriedāt?
Mani interesēja, kāda ir viņa saistība ar jaunizveidoto Futbols2031 kustību. Es domāju, ka šis ir pašreizējo Latvijas futbola vadītāju plāns B, kā noturēt ietekmi Latvijas futbolā. Šajā organizācijā ir tie paši cilvēki, kuri visu laiku ir darbojušies LFF, valdē un dažādās komisijās, balsojuši par LFF pieņemtajiem lēmumiem, bijuši klāt stadiona projekta un tā budžeta apstiprināšanā. Viņi bija tie, kuri jau no pašiem pirmsākumiem piedalījās LFF projektos un to izstrādē, viņiem bija iespēja neatbalstīt to. Tad iebildumu nebija. Tagad viņu viedoklis nu jau ir diametrāli pretējs: Indriksons neesot piemērots prezidenta amatam, stadions slikts un Latvijas izlasei nepiemērots.
Ģirts Mihelsons saka, ka viņam esot bijuši jautājumi par jauno stadionu, taču viņš cerējis, ka tur būs uzlabojumi.
Ja nezināšana neatbrīvo no atbildības, tad domāšana, cerēšana, nedarīšana arī ne.
Stadiona tēma pašlaik laikam ir vissāpīgākā?
Indriksona viedoklis par Barona ielas stadionu ir nelokāms. Tam esot jābūt un tieši šādā izpildījumā, ar tieši tādu budžetu. Tas nebūšot stadions izlasei, bet gan Rīgas un Latvijas klubiem, lai tiem būtu, kur aizvadīt eirokausu mačus. Izlase tur spēlētu tikai agrā pavasarī vai vēlā rudenī. Lēmuma pieņemšanas laikā virslīgā bija divi Rīgas klubi: vienu vada tas pats Indriksons [domāts Skonto, ar kuru oficiālu saistību Indriksonam vairs nav], bet otru [Metta/LU] - Futbols2031 inciators [Ģirts Mihelsons]. Viens no šiem klubiem finansiālu problēmu dēļ virslīgā vairs nespēlē, bet otram spēlēšana Eiropas turnīros nešķiet akūti risināms jautājums...
Tagad virslīgā spēlē arī Rīgas Futbola skola un Riga, kas nopietni tēmē uz spēlēšanu eirokausos.
Ņemot vērā abu budžetus, ambīcijas un mērķus, tiem, iespējams, tiešām būs nepieciešams stadions, taču tas nevar būt iemesls, lai nākamajos gados tērētu tik lielu daļu LFF budžeta. Lai klubi vienojas savā starpā un ar Rīgas domes atbalstu būvē sev stadionu! Domāju, LFF noteikti atbalstītu šādu projektu un iespēju robežās arī finansiāli palīdzētu.
Krišjānis Kļaviņš saka, ka tu varētu būt ģenerālsekretārs, ja viņš kļūtu par LFF prezidentu, bet tu taču vēl aizvien spēlē futbolu.
Savu futbolista karjeru es ģenerālsekretāra amata dēļ nebeigšu. Pašlaik koncentrējos sezonas pabeigšanai Čehijā. Tad skatīšos, kādi varianti būs manai futbolista karjeras turpināšanai. Ja nespēšu atrast klubu, tikai tad ķeršos pie citu opciju izskatīšanas.
Viena no tām varētu būt kandidēšana uz LFF prezidenta amatu rudenī, ja gaidāmajā kongresā piektdien tāds netiks apstiprināts?
Es par to esmu vairākkārt aizdomājies, taču šobrīd man ir grūti spekulēt par lietām «kas būtu, ja būtu». Pašlaik nevaru to apsolīt.
Vai tiešām mums nebūtu jākaunas par savu futbola vidi, ja tā ievēlētu cilvēku, pret kuru UEFA un FIFA nekavējoties ierosina disciplinārās sankcijas saistībā ar spēļu sarunāšanu?
Pašlaik pieejamā informācija nav uzskatāma par dzelžainiem argumentiem. Ja UEFA un FIFA rīcībā ir nopietnāki pierādījumi, ceru, ka tie parādīsies pirms vēlēšanām.
LFF prezidenta vēlēšanas ir mazāk svarīgas Latvijas futbola dzīves sakārtošanā nekā LFF valdes vēlēšanas. Kurus no valdes kandidātiem atbalsti un kurus - ne?
Prezidents ir krāšņākais amats, bet daudz ko risina tieši valde. Skaļākais vārds šajos sarakstos ir Māris Verpakovskis, un tas, manuprāt, ir loģisks solis, ka pēc Liepājas kluba piekārtošanas viņš ir gatavs ķerties klāt arī Latvijas futbolam. Otrs, kuram es noteikti atdotu savu balsi, ir Artūrs Zakraševskis - cilvēks ar principiem. Domāju, no viņa mēs nesagaidītu tādas viedokļu svārstības kā no viņa konkurentiem.
Kāds, tavuprāt, būtu Latvijas futbolam un tā attīstībai vislabākais iespējamais scenārijs gaidāmajās vēlēšanās?
Grūti spriest par to, kurš ir labākais. Ir trīs iespējas. Uzvar Kļaviņš, un viņam ir iespējas mēģināt realizēt ambiciozos plānus. Uzvar Indriksons, un droši vien nemainās nekas. Nenobalso par nevienu, un mums ir jaunas vēlēšanas ar, iespējams, jauniem kandidātiem, kas gan neizslēdz jau iepriekšējo kandidātu atkārtotu pieteikšanos. Tad šis viss turpinātos vēl dažus mēnešus.