sociologs
Varbūt ir attāli pielīdzināmi piemēri. Spilgtākais ir Saskaņas centra Saeimas frakcijas priekšsēdētāja Jāņa Urbanoviča teiktais: jūs šeit redzēsiet Biškeku! To sabiedrība interpretēja kā draudu. Politiķiem ir bail no šādas retorikas, jo viņi apzinās laivu, kurā sēž, kā kopīgu veidojumu. Politiķi zina, ka to nevajag šūpot, vai esi pozīcijā vai opozīcijā.
Ir marginālu politiķu izteikumi, kas plašākā uzmanības lokā nenonāk. Šai ziņā mūsu politika ir sterila. Arī politiķu mentalitāte nav atbilstīga provocējošai retorikai. Jāņem vērā, ka katrā Saeimas sasaukumā ir vairākas valdības. Neviens politiķis nevēlas sevi nostādīt galējā opozīcijā, tādējādi izslēdzot iespēju tikt pozīcijā. Tāpat nevēlas radikāli izteikties, zinot, ka var nākties vēlāk kameru priekšā atkāpties. Vērojot jaunpienācējus Saeimā gan no Visu Latvijai!, gan no Vienotības, dzirdam, ka viņu retorika pēc nokļūšanas parlamentā mainās, Saeima uzliek «iemauktus» noteiktām izpausmēm. Frakciju tradīcijas arī ir apmēram vienādas. Uz vardarbību provocējošas politiķu retorikas nav. Tieši otrādi, politiķi sargās no šādām interpretācijām. Protams, ja nu tomēr, tad vienmēr asākie izteikumi sagaidāmi no opozīcijas.