februārī, līdzās pieredzējušo meistaru Jāņa Lūsēna un Riharda Dubras opusu pirmatskaņojumiem un Gijas Kančeli darbam Amao omi (Bezjēdzīgais karš). Koncertā diriģenta Māra Sirmā vadībā dziedās Valsts akadēmiskais koris Latvija, muzicējot kopā ar Rīgas saksofonu kvartetu, ērģelnieci Kristīni Adamaiti, soprānu Jolantu Strikaiti un sitaminstrumentālistu Elviju Endeli. Jančevska jaundarbs radīts korim, trim saksofoniem (soprāna, alta, tenora), ērģelēm un sitaminstrumentiem.
Uziet grāmatnīcā
«Saksofonu pasauli iepazīstu pirmo reizi un pat neesmu pārāk aizrāvies ar eksperimentēšanu, vairāk koncentrējos uz baznīcas akustiku un savu ideju - to, ko gribu pateikt. Bet visa komponēšana taču ir eksperiments. Man tie drīzāk ir emocionāli eksperimenti,» atklāj Jēkabs Jančevskis, Nacionālā teātra aktrises Zanes Jančevskas dēls. Tagad, gaidot pirmatskaņojumu, vienīgi atliekot «sēdēt un drebēt». Būdams vēl tikai Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Kompozīcijas nodaļas 3. kursa students, Jēkabs Jančevskis jau kļuvis par vienu no vispieprasītākajiem jaunajiem latviešu komponistiem un nesen arī nosaukts kā viens no laikraksta Diena Gada balvas kultūrā (2014) pretendentiem. Viņš rakstījis teātrim un kino, arī televīzijas raidījumiem. Vairākkārt sadarbojies ar režisoru, producentu Ivaru Zviedri, 2010. gadā komponējis mūziku režisora Daiņa Kļavas filmai Dubļi, 2012. gadā - Jura Joneļa izrādei Lauva ziemā. Kora un instrumentālajā mūzikā izceļas ar svaigu skatījumu, ko var saukt arī par attīrīšanu no stereotipiem. Piemēram, orķestrim Sinfonietta Rīga komponētajā darbā Trakās dienas atļāvies skarbi paironizēt par Ziemassvētku izpārdošanu drudzi, savukārt tautas mūzikas iedvesmotā Latvijas komponistu kormūzikas projektā Spodrē manu dvēselīt' iekļāvās ar Ojāra Vācieša dzeju un kokli kā pārlaicīguma simbolu. Sestdien gaidāmajā sakrālās mūzikas programmā viņa skaņdarbs ienāk nevis ar liturģisku tekstu, bet ar Knuta Skujenieka liriku un apliecina vitālu dzīves uztveri.
«Knuta Skujenieka dzejolis ir brīnišķīgs, mīlestību vēstošs - tad kāpēc gan tas nevarētu skanēt garīgās mūzikas programmā? Es to uzgāju, šķirstot sējumus grāmatnīcā kafejnīcā Mansards. Pārsteigts ievēroju, ka Skujenieka dzejolis Poga tulkots dažnedažādās pasaules valodās. Izvēlējos angļu valodu, jo tā man likās vislabskanīgākā. Likās arī, ka - noslēpumaināka,» izstāsta Jēkabs Jančevskis. Viņš neslēpj, ka tik ļoti uzrunājošu dzeju reti gadoties sastapt. «Varbūt esmu par maz to lasījis?» viņš pieļauj.
Praksē - diriģents
Jēkaba Jančevska maizes darbs gan šobrīd ir saistīts ar diriģēšanu, ko pats mācījies Rīgas Doma kora skolā. Viņš ir viens no trim Latvijas Kultūras akadēmijas jauniešu kora Sola diriģentiem, strādā ar jaukto kori Anima un vīru kori Silvicola un ir Talsu Valsts ģimnāzijas jauktā kora mākslinieciskais vadītājs. Pateicoties tam, ka korī ir pašiem savs komponists, kora Sola panākumu kontā līdzās pagājušajos Dziesmu svētkos izcīnītajai Galvenajai balvai ieripoja vēl arī speciālbalva - par labāko brīvās izvēles skaņdarbu, Jēkaba Jančevska Adveniat Regnum. «Tas bija maģiski, visas zvaigznes sastājās kopā, pateicoties mūsu mākslinieciskajam vadītājam Kasparam Ādamsonam un korim. Viņi nodziedāja ar milzu pārliecību un ticību,» priecājas Jēkabs Jančevskis. Bet, atgriežoties pie diriģenta prakses, atzīst, ka šobrīd tajā nebūt nejūtas drošs. «Tas ir loģiski, jo visu balstu uz savu nelielo pieredzi un skolā apgūtajiem pamatiem.» Turklāt jau skolā kompozīcija viņu aizrāvusi vairāk nekā specialitāte. Piedevām vēl diezgan nopietni spēlējis klavieres, pat izcīnījis godalgas Valmieras Starptautiskajos pianistu konkursos (2004. un 2009. gadā). Tagad gan klavieres esot «nedaudz noliktas malā».
Nu tad pakomponē!
«Mani vairāk interesē nesasniedzamākais, attālinātais no ikdienas. Likās, ka kompozīcija, savs redzējums ir tieši šāda zona,» Jēkabs Jančevskis neslēpj, ka «pa tiešo» iestāties un arī studēt Mūzikas akadēmijas Kompozīcijas nodaļā nav bijis viegli. Kompozīciju viņš vispirms mācījies pie Paula Dambja, arī pie Ērika Ešenvalda, bet patlaban studē Selgas Mences klasē. Pagaidām Jančevskis nebēdā, ka tikai retais var atļauties luksu - sēdēt un netraucēti komponēt. «Viss atkarīgs no tā, cik liela būs cilvēku grupiņa, kuriem būs tuvs tas, ko es rakstu. Cilvēkiem ir arī grūti saprast, kad saku, ka man ir jākomponē. Nu tad pakomponē! Bet tās taču ir ļoti daudzas stundas no vietas.» Šābrīža virsotnes paša skatījumā? «Iespēja strādāt ar Latvijas mūzikas profesionāļiem, manuprāt, augstas klases meistariem savā jomā.»