Nelielā stūrī iekārtotas dažas dārzeņu dobes, bet viss uzturā nepieciešamais - gurķi, sīpoli, pupas, bietes, rutki, ķiploki - izaug citviet - savā zemē laukos. Ķīnā Gita redzējusi, cik minerālmēslu zemnieki ber dārzos. «Un mēs pērkam tādu ķimizētu pārtiku! Nu, nē, es gribu nomirt vesela!»
Lieliskās apdobes
Ap kokiem kā košas podziņas izkaisītas begonijas. Gita Mūrniece spriež: «Tās ir vienas no manām mīļākajām un pateicīgākajām puķēm.» Viņa begonijas iestāda maija vidū vai beigās, un tās zied līdz pirmajām salnām. Ļoti labi šīs puķes izskatās ap kokiem veidotajās apdobēs: «Tajās stādu vasaras puķes, galvenokārt begonijas. Rudenī tās noroku un kociņus samēsloju. Apdobes veidoju jau piecus sešus gadus un esmu novērojusi, ka koki tā aug divas reizes ātrāk. Nākamgad apdobēs stādīšu krokusus, tad zemās tulpītes un tad begonijas. Tā man visu vasaru kaut kas apdobēs ziedēs. Pēdējie zied triju krāsu miķelīši.»
Gitas dārzā ir daudz dažādu puķu, bet asteres, lauvmutītes un rudbekijas izaudzētas no sēklām un pašas piķētas. Gita smejas: «Pavasarī man istabas izskatās kā siltumnīca, visās iespējamās vietās kaut kas dīgst!»
Namamāte atceras dārza pirmsākumus: «1990. gadā iegādājāmies 600 kvadrātmetru lielu zemesgabalu, un sākumā te bija tikai zaļa zālīte. Pēc tam kaimiņi pa labi un pa kreisi pārdeva savus gabalus, tā pamazām esam izvērsušies.»
Nelielajā dārzeņu dobē griezdamies aug gurķi. Gita iesaka: «Manas mammas gudrība - gurķi jāsēj 28. maijā, tad raža būs!» Viņa dod arī citu padomu - komposta kaudzē vajag stādīt ķirbīšus, tie labi izaug, un kaudze arī smukāka. Sava zināšana Gitai arī par puķēm. Piemēram, pagājušajā aukstajā ziemā viņa mārtiņrozes atstāja dārzā. Tās lieliski pārziemoja, bet siltumnīcā ienestās nosalušas.
Dīķī saimnieko amūri
Īpašs mājinieku lepnuma objekts ir dīķis. Savulaik tas bija aizaudzis, nācās to iztīrīt, tika iestādītas ūdensrozes un ielaistas zivis. Tagad dīķī dzīvo līdakas un citi «štruntiņi», arī daži amūri, kurus sauc par ūdens govīm. Tiem jārūpējas, lai dīķis neaizaugtu. Gita gan nav apmierināta ar zemūdens darbarūķiem: «Tie makani nemāk šķirot, izēd ne tikai zāles, bet arī ūdensrozes.» Dīķis ir pieejams visiem apkārtējo māju iedzīvotājiem. Gita tikai lūgusi, lai katrs sakopj savu ūdenim piegulošo malu. Nu, dažs to arī dara. Gitai patīk siltos vasaras vakaros pēc padarītiem dārza darbiem izbaudīt ūdeni, tumsā ieslīdot dīķī.
Dārza slīpais reljefs kā radīts ainavas veidošanai. Te aug ne tikai puķes, bet arī koki. Dīķa malā skaistā grupā aug sēru formas gobas un sēru vītols. «Šos kokus apcērpu, lai dīķi var labāk redzēt,» tā Gita. Dārza augšējā daļā pie robežas ar kaimiņiem saulei pretī tiecas rinda piramidālo tūju. Skaistas un slaidas, bet Gita pārdzīvo - tām lielas saknes, pamazām savā ceļā visu nīcina laukā, tāpēc puķu dobei nākas atkāpties dārza iekšienē.
Izdzīvošanai - uz mežu!
Gitai ir vēl kāda pārbaudīta augu izdzīvošanas metode. Visu, kas dārzā negrib lāga augt un ziedēt vai ir par daudz vai nīkst laukā, viņa izstāda mežā, kas sākas tūlīt aiz dārza vārtiņiem. Uz mežu pārcēlās no ārzemēm atvestās zaļās un zilās hortenzijas, arī astilbes un vēl daža laba puķe - ja izturēs, lai dzīvo. Astilbes, piemēram, uzziedēja jo krāšņi.
Gitai Mūrniecei patīk arī svešādi ziedi. Viņas mīļākās puķes ir kallas, un nemēģiniet dārzniecei iestāstīt, ka tās der, tikai bērēs ejot. Gitas dārzā aug baltas un arī zilganas, zaļganas un dzeltenīgas nokrāsas elegantie ziedi. Rododendri, īrisi, vīteņu hortenzija, selekcionāra Krūmiņa astoņu šķirņu lilijas - tā jau ir šī dārza klasika! Gitai Mūrniecei katru koku vai puķi vajag apčubināt, tad pateicība neizpaliks.