Ceļojums maina mūsu dzīvi, piešķirot tai jaunas krāsas un pagriezienus, vai tomēr atklāj, izgaismo jau esošas īpašības, ko ikdienā vienkārši kaut kādu iemeslu dēļ nepamanījām? Iespējams, notiek abējādi. Šo tēmu apspēlē māksliniece Ieva Saulīte savā personālizstādē Dzīves ceļojums, kas no rītdienas, 9. janvāra, līdz 28. janvārim būs skatāma Kalnciema kvartāla galerijā Rīgā. Izstādē būs skatāmi zīmējumi, kolāžas, grafikas, kas tapuši Islandē un pēc tam Latvijā.
Nosaukums Dzīves ceļojums radies no apkārtējo reakcijas. «Tas gan būs ceļojums, kas uz visiem laikiem mainīs tavu dzīvi!» tā teica draugi, paziņas un ziņkārīgie, uzzinot, ka 2014. gada nogalē Ieva dodas pavadīt divus mēnešus Islandē, Reikjavikā, mākslinieku rezidencē. Māksliniece stāsta - izstāde Dzīves ceļojums ir atbilde uz jautājumu: «Nu, kā tad tev tur gāja?» «Skatoties no šejienes, no Latvijas, mums bieži vien Islande ir kā jaunā Parīze - vieta, kur radošajiem meklēt lielo iedvesmu, pati liela un plaša. Bet patiesībā jau tā ir un paliek sala ar savu noslēgto sabiedrību, kas ir kā savdabīgs, atsevišķs organisms, kurā iebraucēji ir kā pie eglītes pakarināti dekori, kas tur pastāv, papriecē sevi un citus un atkal dodas prom,» atklāj Ieva. Bez šaubām, šī vide ietekmē, iedvesmo - viņa saka. Atgriezusies Latvijā ar dažādām jaunām iecerēm un lielāku pārliecību par sevi - ka var neņemt tik daudz vērā citu viedokļus, bet darīt savu darāmo. «Mākslā, manuprāt, mūsdienās nevaram runāt par kaut kādu nacionālu vai lokālu kontekstu. Protams, konkrēta vide, kurā esi, tevi ietekmē, ietekmē tavus estētiskos principus, koncepciju. Ir svarīgs konteksts, no kurienes cilvēks nāk, līdzīgi domājošu cilvēku pieredzes kopums,» uzskata māksliniece.
Ieva Saulīte savā daiļradē lielākoties darbojas ar instalāciju un veido darbu sērijas (zīmējumus, gleznojumus u. c.), kur pēta cilvēku savstarpējās attiecību sistēmas caur ikdienas dzīves atribūtiem un to dekontekstualizēšanu. Arī izstādē Dzīves ceļojums aplūkojamie darbi atklāj un dod norādes par ceļojumā gūto pieredzi no ikdienas dzīves iekšpuses jeb uz savas ādas piedzīvoto. Izejas punkts atrodas mājsaimniecības aizmirstības mikrokosmā un sadzīvē, nevis fetišizētās ainavās - ārējos elementos. Preču iesaiņojumi un to fragmenti, pa ceļam atrasti sīkpriekšmeti savstarpēji korelē un netieši norāda uz komunikācijas misēkļiem, kas radušies valodas, zīmju un simbolu tulkojumā. Runa lielākoties ir par cilvēku savstarpējām attiecībām. Ikdienas atribūtu atveidojumi pārvēršas par tēliem vizuālā ceļvedī, kurā pieturas vietas var būt gan reālas vietas, gan sarunu fragmenti, amizanta pieredze un ironisks, atsvešināts vērojums no malas vienlaikus ar iedziļināšanos sevī.