Lai gan tam pat nebija tāda kārtīga pamatojuma - neviens no mums nestrādāja nozarēs, kas ekonomikas buma laikā juta algas pieaugumu. Turklāt, dāvanām kļūstot dārgākām, tās nebija labākas vai vērtīgākas. Pat nespēju atcerēties, ko pēdējo reizi dāvināju radiem. Brīžiem tas bija sāpīgi man pašai - jāizvēlas dāvana tikai dāvināšanas pēc.
Pirmo reizi «bez dāvanas» braucot uz krusttēva un brālēna jubileju, biju ļoti apmulsusi - pašcepts kēkss, augļi no piemājas veikala un puķes. Dāvanas neesamība tik tiešām bija jūtama, bet tikai pirmajā brīdī - ēdot krustmātes rasolu, to aizmirsu. It kā svētki nav kļuvuši citādi, bet tie vairs nav apgrūtinājums un tāpēc sniedz lielāku prieku.
Protams, ar vecmammām šis triks mums nekad neizdosies, un to arī tā atstājām. Šogad gan es cenšos ieskaidrot vecmammai, ka man tiešām nevajag matu laku vai krūzīti un es būšu daudz priecīgāka, saņemot viņas pašas adītās zeķes. Pagaidām vienošanās ir panākta, to, vai viņa nav blēdījusies, noskaidrošu Ziemassvēktu vakarā.
Vēl viena lieta, ko ģimenē esam iemācījušies - pajautāt, ko otrs vēlas svētkos. To man ieradināja dzīvesbiedrs. Ir divi varianti: trīs reizes gadā dabūt tiešām to, ko vēlos (protams, saprāta robežās), vai neko. Es labāk izvēlos pirmo variantu. Ar pērngad dabūto kāroto ādas somu pirmajā vakarā biju gatava gulēt kopā. Tikko tiku pie priekšlaicīgas dāvanas vārdadienā no mammas - brīnišķīgas silikona kēksa formas, ko pati veikalā izraudzījos. Protams, tā zūd pārsteiguma moments, bet kas gan ir briesmīgāk - tēlot prieku par kaut ko pilnīgi bezjēdzīgu, ko esi saņēmis, pārsietu ar dāvanu lentīti, vai priecāties par to, ko kāro?
Un par cienastu runājot, gaidot ciemiņus un dodoties viesos, ir labi, ka ir kaut kas, ko piegrauzt pie tējas, tomēr ciemakukuļa lielums nav tas, kas kādus svētkus padarīs labākus par citiem.