Septembra sākumā tāda analītiskā iestāde kā Jaunās amerikāņu drošības centrs (Center for a New American Security, CNAS) publiskoja pētījumu ar nosaukumu Sankciju nākamā paaudze jeb padomus nākamajam ASV prezidentam attiecībā uz starptautisko sankciju politiku.
Ar CNAS tā vai citādi ir saistīti vairāki desmiti ASV prezidenta Baraka Obamas administrācijas amatpersonu, tostarp aizsardzības ministrs Eštons Kārters, kā arī prezidenta padomnieki Sūzana Raisa un Rends Bīrss. Savukārt 2007. gadā viena no galvenajām centra atklāšanas ceremonijas viešņām bija ASV prezidenta amata kandidāte no demokrātu rindām Hilarija Klintone. Viņas uzvaras gadījumā CNAS ideju ietekme uz ASV drošības, aizsardzības un starptautisko politiku, kas jau tāpat ir iespaidīga, visticamāk, pieaugs vēl vairāk. Šī iemesla dēļ CNAS pētījumi, kurus vieno nosaukums Dokumenti nākamajam prezidentam (Papers for the Next President), sniedz samērā skaidru priekšstatu, kā ievēlēšanas gadījumā rīkosies H. Klintone un vismaz iespējamās prezidentūras sākumā arī republikāņu kandidāts Donalds Tramps.
Pētījums satur daudz detalizētas analīzes, taču, ja īsumā, CNAS pētnieki sankcijas uzskata par galveno instrumentu ASV ārpolitisko mērķu sasniegšanai situācijās, kad ar diplomātiju nepietiek, savukārt militārs risinājums ir nevēlams. Kā pirmā sarakstā pašsaprotami minēta Krievija («pamata sankciju režīms» attiecas arī uz Irānu, Kubu, Ziemeļkoreju un tā dēvēto Islāma valsti), par kuru uzsvērts, ka nākamajam ASV prezidentam uzreiz pēc ievēlēšanas vajadzēs panākt Eiropas Savienības (ES) atbalstu sankciju turpināšanai. Tāpat norādīts, ka ASV būs nepieciešams sistematizēt plurilaterālās (bez ANO atbalsta noteiktās) sankciju programmas, lai samazinātu to apiešanas tehniskās iespējas, kādas rada atšķirības valstu - sankciju dalībnieču - likumdošanā.
Kopumā dokuments pauž pārliecību par sankciju lietderību un runā par plurilaterālām sankcijām kā nākamo starptautiskās politikas normu, vienlaikus ignorējot vairākus aspektus, tostarp ētiskos. Galvenā problēma ir, ka no sankcijām cieš ne jau, piemēram, Ziemeļkorejas režīms, bet gan iedzīvotāji, kuru nepatika vai izmisums vēršas nevis pret režīmu, bet gan sankciju noteicējiem. Tāpat mērķtiecīga kādas valsts atstāšana kaut vai bez vitāli nepieciešamiem medikamentiem, kā tas savulaik notika Irākā, kur noveda pie tūkstošiem cilvēku nāves, nav solis, ar kuru vajadzētu lepoties.
Piesardzīgi ir apiets arī jautājums par sankciju efektivitāti, it īpaši politisko. Ekonomiski sankcijas vēl rada problēmas valstīm, pret kurām tās noteiktas, toties politiskajā ziņā ierobežojumi gandrīz nekad nav spējīgi panākt ASV nevēlamo režīmu nomaiņu. Tāpat kā ekonomikā, arī politikā sankcijas ir nūja ar diviem galiem. Ekonomiski tās rada zaudējumus arī rietumvalstīm un stimulē alternatīvu iespēju parādīšanos, savukārt politiski - noved pie antiamerikānisku un antirietumniecisku noskaņojumu izplatības. Rezultātā draud izveidoties apburtais loks, par izkļūšanu no kura beigās visiem var nākties samaksāt augstu cenu.