Un tomēr cilvēki satraucas. Un pamatoti. Jo katrs taču vispirms iedomājamies par savu personisko un savu tuvinieku dzīvību. Teju vai katram ārzemēs ir kāds, par ko pārdzīvot - bērni, vecāki, māsas, brāļi, citi tuvāki radi vai draugi, kuru apdraudējumu uztveram kā apdraudējumu sev pašam.
Jāņem arī vērā, ka informācijas laikmets saziņas robežas ir nojaucis, pasaules mērogus vismaz uztveres līmenī ir mazinājis, līdz ar to nav brīnums, ka ziņas par traģiskiem notikumiem, kas notikuši pat aiz tūkstošiem kilometru, esam tendēti uztvert kā arī pašus apdraudošus. Jo vairāk, ja esam daļa no tās kopienas, piederīgi tai kultūrai, pret kuru vismaz pēdējā laika terora akti ir bijuši mērķēti. Līdz ar to skaidrs, ka nekādi «pie mums apdraudējuma nav» nevar atsvērt to spriedzi, ko rada medijos teju vai ikdienā uztveramais traģisko ziņu seriāls.
Un vēl divi aspekti. No vienas puses, teroristi var priecāties, ka viens no viņu mērķiem sasniegts - eiropieši, arī no notikušā attālāk dzīvojošie, ir kārtīgi sabiedēti. No otras puses, pat labi, ka tā. Proti, labi, ka spējam par to vēl satraukties, nav vēl iestājies tā sauktais Stokholmas sindroms - pieradums pie ziņām par cilvēku bojāeju vai patika par to, ka atkal ir kas «asinis stindzinošs».
Diena