Statuss biznesam traucē
Divi galvenie tūrisma pakalpojumu sniedzēji ir atpūtas komplekss Gaiziņš, kas strādā jau 20 gadu, un Dāmu paradīze, kas savu darbību sāka tikai pērn. Kā uzsver atpūtas kompleksa Gaiziņš īpašnieks Juris Stradiņš, viņa rekreācijas biznesam, kas ietver trīs slēpošanas trases, kafejnīcu, viesu māju un pirts māju, dabas parka statuss ir drīzāk traucējošs nekā palīdzošs. «Tomēr ir daudz ierobežojumu. Piemēram, es nevaru kā citos kalnos, kas neatrodas dabas parkos, ierīkot tik slēpošanas trašu, cik vēlos, un tā, kā es uzskatu par vajadzīgu. Man visu trašu ierīkošana ir jāsaskaņo ar Dabas aizsardzības pārvaldi. Ap trasēm es varu iztīrīt divu metru platību, tālāk visam jābūt dabiskam. Ja ir kritalas vai slimi koki, tiem tur jāpaliek,» stāsta J. Stradiņš.
«Mans bizness ir izteikti sezonāls, «pļaujas laiks» ir ziema, kad var slēpot. Mazākā skaitā, tomēr apmeklētāji ir arī vasarā, kad var izmantot Gaiziņkalna dabas parka dabas takas. Taču agrais pavasaris un vēlais rudens no biznesa viedokļa ir pilnīgi tukšs laiks. Ja gadās tāda ziema kā šogad, kad izskatās, ka nevarēs slēpot ne Ziemassvētku, ne gadumijas brīvdienās, tad ir zaudējumi,» atzīst J. Stradiņš.
Taujāts, kā ir ar papildu iespējām vasaras tūrismam, tādējādi kompensējot sliktās ziemas, J. Stradiņš ir skeptisks, arī dabas parka statusa dēļ. «Vasarās mēs nevaram konkurēt ar atpūtas vietām, kas atrodas tuvu pie ūdeņiem - ezeriem vai jūras. Savukārt, ja runā par zivju dīķu ierīkošanu, kas varētu pievilināt makšķerniekus, tad tos es nemaz tā nevaru rakt, kur vien vēlos, tur ir jau pieminētie ierobežojumi,» klāsta J. Stradiņš.
Uzņēmējs arī min, ka viņam ir lielāki kalna kopšanas un uzturēšanas izdevumi nekā citu kalnu īpašniekiem. «Gaiziņkalnam pāri iet dabas takas, līdz ar to kalnam visu laiku ir jābūt gludam. Citi kalni ir gludi tikai ziemā, un vasarā tie var būt grubuļaini, Gaiziņkalnā dabas taku dēļ tas ir citādi. Piemēram, pavasaros, kad strauji kļūst silts, sniegs kūst un kā upe gāžas no kalna, radot izskalojumus un eroziju. Mums tas viss ir jānovērš, mēs kalna piekājē arī liekam īpašus sietus,» apsaimniekošanas nianses raksturo J. Stradiņš.
«Gada laikā manu kompleksu apmeklē vidēji 5000 apmeklētāju, ne visi, protams, paliek pa nakti. Daudzi tikai atbrauc pa dienu paslēpot vai vasarās pastaigāties. Jāteic, ka uz Jaunā gada brīvdienām, arī šīm, viss komplekss ir pilnībā rezervēts. Kopumā jāteic, ka, neraugoties uz visiem ierobežojumiem un dabas kaprīzēm, es uz sava biznesa perspektīvām raugos optimistiski. Ne velti bizness pastāv jau 20 gadu,» stāsta J. Stradiņš.
Dabas takas ir brienamas
Runājot plašāk par tūrisma attīstības iespējām Gaiziņkalna dabas parkā, Bērzaunes pagasta pārvaldes vadītājs Ivars Miķelsons ir visai skeptisks. «Mūsu iespējas parkā veikt kādas saimnieciskas aktivitātes, pat tās, kas saistītas ar tūrismu, ir visai ierobežotas. Minēšu tikai vienu piemēru - apkārtnes izkopšana, kas ir visai problemātiska. Proti, Dabas aizsardzības pārvaldes inspektori neļauj izpļaut visu parka teritoriju un novākt kritalas. Arī dabas takas ir visai aizaugušas, atsevišķos posmos tur var pārvietoties tikai gida pavadībā. Jāteic, ka šīs dabas takas ir drīzāk brienamas nekā staigājamas, ar viegliem sporta apaviem tur neiziet. Daudzi cilvēki, kas atbrauc uz Gaiziņkalna dabas parku pastaigāties, brīnās, kāpēc tas ir tik nekopts. Tas, ko mēs drīkstam darīt un arī darām, ir izpļaujam Gaiziņkalna virsotni. Jāteic, ka mēs īpaši arī nevaram attīstīt tūrisma infrastruktūru, jo uzstādījums ir saglabāt maksimāli dabisku un neskartu vidi. Jāteic, ka arī privāto mežu īpašniekiem ir visai lieli ierobežojumi, piemēram, attiecībā uz koku izciršanu un slimo koku aizkavēšanu. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka meža īpašniekiem ir iespējas saņemt kompensācijas saistībā ar šiem ierobežojumiem,» stāsta I. Miķelsons.
Sašutis par dabas parka sakopšanas ierobežojumiem ir Vestienas pagasta pārvaldes vadītājs Artūrs Vīla-Bērziņš. «Mums ir nevis dabas parks, bet džungļi. Nedrīkstam novākt nevienu kritušu koku vai aizvākt slimu koku. Cilvēkiem, kas atbraukuši pasēņot vai ogot, ir grūti to izdarīt, jo jābrien caur brikšņiem. Mēs nedrīkstam mežu izkopt. Ierobežotas ir iespējas izveidot telts un ugunskura vietas. Manuprāt, arī dabas aizsardzībai ir jāpieiet saprātīgi,» pārliecināts A. Vīla-Bērziņš.
Neskarta daba ir vērtība
Dabas aizsardzības pārvaldē (DAP) skaidro - katram dabas parkam ir savs individuāli izstrādāts dabas aizsardzības plāns, kurā ņemtas vērā tajā esošās dabas bagātības un tām nepieciešamā aizsardzība. Vairāki dabas parkā sastopamie biotopi ir reti un aizsargājami ne tikai Latvijas, bet arī Eiropas mērogā. Tur atrodams viens Eiropas Savienībā (ES) un Latvijā aizsargājams nogāžu un gravu meža biotops, divi ES īpaši aizsargājamie biotopi - boreālie meži un dabīgie eitrofie ezeri, kā arī 40 īpaši aizsargājamu augu un dzīvnieku sugu. DAP vecākais inspektors Jānis Pērle skaidro, ka kritalas ir nepieciešamas putniem, tādēļ tās nevar tā vienkārši aizvākt. Turklāt dabas vērtība ir arī tā, ja, piemēram, mežs attīstās saskaņā ar tajā notiekošajiem dabas procesiem bez cilvēku iejaukšanās.
Jāpiebilst, ka dabas parka Gaiziņkalns lielākā daļa ir privātā īpašumā (98%), bet pārējais pieder pašvaldībām. Kopējā parka teritorijas platība ir 2026 hektāri. Kā norādīts Dabas aizsardzības pārvaldes mājaslapā, teritorija dibināta, lai aizsargātu raksturīgo Vidzemes augstienes ainavu pauguraino reljefu un ezerus, to dabas un kultūras vērtības. Tā ir izcili ainaviska teritorija ar raksturīgo Vidzemes augstienes ainavu. Jāpiebilst, ka Gaiziņkalnā ir senas slēpošanas tradīcijas - kalna ziemeļu nogāzē, kas pazīstama ar nosaukumu Golgāts, pirmais pacēlājs ierīkots jau 1965. gadā.