Futbols ir vienkārša, tāpēc arī visā pasaulē populāra spēle. Viens no noteikumu punktiem vēsta, ka par otru dzelteno kartīti spēlētājam pienākas sarkanā - tātad noraidījums. Tomēr pie mums, izrādās, arī tas nestrādā un noraidījuma vietā var dabūt diplomu zelta rāmītī! Bet, lai būtu skaidrība, visu pēc kārtas.
Latvijā ir izcili operas un baleta solisti un ir arī brīnišķa Nacionālās operas ēka. Ir Uldis Dumpis, un ir Nacionālais teātris. Ir lieliski kori, un ir varen plaša, lai arī ne pārāk moderna, Dziesmu svētku estrāde. Mums ir izcili mūziķi, un jau ilgu laiku KM tiek virpināta koncertzāles ideja. Ne tikai Rīgā, bet arī Liepājā. Kaut lasītāju skaits rūk, mums būs varena Nacionālā bibliotēka. Ja ne citādi, būs vismaz kur veikt solāros izmēģinājumus.
Mums ir arī izcili sportisti - šķēpmetēju plejāde vien ko vērta! Arī Latvijas futbola izlase 2003. un 2004. gadā Eiropā atstāja gana paliekošus pēdu nospiedumus. Taču mums jau labi sen vairs nav cienīga Nacionālā stadiona, kur spēlēt futbolu, regbiju, rīkot vieglatlētikas sacensības. Daugavas arēna ir nožēlojamāka par Maskačkas bomzi. Par koncertzāli iestājas Kultūras ministrija, bet arī tai pa reizei, kad notiek Deju svētki, ievajagas stadionu. Tikai par stadionu tā īsti nerunā neviens. Sporta ministrijas nav. Deputāti ekssportisti drīzāk sapņo par airēšanas kanālu vai svarcelšanas zāli.
Taču stadioni pēdējā laikā kļuvuši par tikpat būtisku pilsētas sejas vaibstu kā, piemēram, Milānai La Scala un dzelzceļa stacija vai Sanfrancisko Zelta tilts. Lisabona lepojas ar Da Luz, Kārdifa - ar Millenium, Londona, Pekina - ar olimpisko stadionu... Angļiem Wembley ir vēl lielāka kulta vieta nekā Karaliskā opera. Rotšilds, Mitals, Berluskoni, Abramovičs, el Fajeds, arī Zatlers un Bērziņš iet gan uz operu, gan stadionu. Tāpat kā pēc tualetes operā, arī pēc stadiona spriež par valsts kultūras līmeni. Ko par Latviju padomāja pēc Rīgas kausu mačiem vieglatlētikā Daugavas stadionā vai Latvijas un Izraēlas spēles Skonto stadionā?
Labi vēl, ka pēdējā laikā mūsu futbola izlasei nav trāpījies spēlēt ar Angliju vai Vāciju. Skonto ne visai tīrās tribīnes nespēj uzņemt pat 10†000 fanu. Bet no Vācijas droši vien būtu gatavi atbraukt pat vairāk nekā 10†tūkstoši. Par tādu utopiju kā Eiropas čempionāts vieglatlētikā (700†000 iedzīvotāju pilsētai to sarīkot it kā jau būtu nieks!) vispār neviens nerunā.
Tagad var arī gandarīti pasmaidīt, ka Ulmanis ar Radeviču pirms gada nesāka pārrunas, lai Ščatļivijs pārceļas uz Rīgas Dinamo. Viņam jau nebūtu problēmu - bez bažām varētu trenēties un spēlēt. Bet kā Londonas spēlēm gatavotos Ineta Radeviča? Tieši ziemas mēnešos. Rīgā palikusi vien aizvēsturiskā manēža Maskavas ielā, kas stipri ož pēc pelējuma, un Daugavas stadiona zemtribīņu manēža, kur pelējuma gan nav, jo ir labs caurvējš. Nekā cita galvaspilsētā nav. Nav noslēpums, ka galvenais dzinējspēks vieglatlētikā ir studenti, un 95% no viņiem ir koncentrējušies Rīgā. Bet labākā manēža Latvijā ir Kuldīgā, no kurienes līdz tuvākajai augstskolai ir 60 kilometru. Ak, paradokss, taču šajā pašā Kuldīgā nav normāla stadiona, kur trenēties vasarā. Toties tas bija labs oranžo bastions.
Taču šoreiz ne jau par Kuldīgu. Joprojām par valsts metropoli Rīgu. Izskatās, ka ledus ir izkustējies - Rīgas dome lēmusi LFF lietošanā bez atlīdzības nodot Latvijas Universitātes stadionu, kas savulaik saucās ASK stadions. Tur 1939. gadā par Eiropas čempionu ātrslidošanā kļuva Alfons Bērziņš. Rīgas domei brīvu līdzekļu neesot, bet LFF varot piesaistīt UEFA un FIFA naudu un plāno šeit uzbūvēt modernu arēnu. Apsveicami, tikai grūti iedomāties, kā tur piebrauks un kur mašīnas liks kaut vai tikai 10†000 fanu. Septiņstāvu apakšzemes garāžu var uzbūvēt (ka visu to būvēs Skonto būve, neviens pat nešaubās!), bet Marijas, Tallinas vai Ērgļu iela platāka nebūs...
Atkal acīs krīt totāla resoru idejiskā un darbības nekoordinācija. Vieglatlēti atkal paliks jaņos ar grūstošo Daugavas stadionu. Vēl jau nevar zināt, kādā situācijā būs regbisti, kam LU stadions ilgu laiku bija valsts izlašu centrālā spēļu arēna. Anglijā vai Dienvidāfrikā šie sporta veidi spēj sadzīvot.
Vai tiešām Latvija, un Rīga jo īpaši, ir tik bagāta, lai futbolam, regbijam, vieglatlētikai būtu katram savs stadions? Šādas dīvainības lielā mērā iespējamas tāpēc, ka Latvijā trūkst valsts sporta politikas un centra, kas radītu vīziju un virzītu procesus. LOK ir sabiedriska organizācija. IZM sporta nozarei atvēlēti daži darbinieki, bet no neatkarības laika ministriem, šķiet, tikai Kārlis Greiškalns līdz saknei saprata sportu. Fanu līmenī vēl daži.
Te nemanāmi piezagusies kāda slikta nojauta. Bija mums Dinamo stadions (pirmsākumos tur atradās LSB stadions). To nodeva Skonto. Gadus piecpadsmit godam kalpojis, tagad tas ir jaunu biznesa - gan ar sportu nesaistītu - projektu gaidās. Bija Mežaparkā Vagonbūvētāja stadions. To pārņēma ar Skonto personāžiem saistītais Ķeizarmežs. Tagad stadiona apkārtne atgādina kaut ko no pēcatomkara laikmeta. Kā zināms, tagadējais LFF prezidents Guntis Indriksons ir viens no Skonto dibinātājiem un arī iepriekšminēto projektu virzītājs. Vēl jau bija cīņa par Daugavas stadionu, par Saulesdārzu, pat platībām Pļavniekos. Dažādu iemeslu dēļ dažādās stadijās tur viss apstājās. Arī tāpēc, ka ceļā bija zemūdens akmeņi, kas gandrīz vienmēr aizveda līdz savtīgiem nolūkiem, mēģinot aptīt ap pirkstu valsti vai pašvaldību, tātad nodokļu maksātājus. Būšu bezgala priecīgs, ja LU variants «nejaušo sakritību» ķēdē (Dinamo, Vagonbūvētājs...) būs patīkams izņēmums un Rīga kļūs par vienu (teju vai vienīgo!) stadionu bagātāka. Vismaz futbolistiem nebūs jāspēlē Tallinā. Bet Rīgas kausi vieglatlētikā Daugavas stadionā gan kļūs arvien nožēlojamāki. Ušakovam uz turieni, lai pasniegtu balvas un pazīmētos, kauns iet. Premjeru vai prezidentu nemaz neaicina.