Vēl dažus vārdus par klusēšanu. Vizma Belševica šo principu formulēja poētiski dzejolī Vecrīgas motīvs: Pārejošam vajag kliegt/Taisnoties. Pierādīt./Mūžīgais var klusēt.
Pēc šī dzejoļa publikācijas sacēlās tas, ko Remarks savulaik nosauca par «ļoti skaļu klusumu». Pameklējiet tā laika rakstos.
Šodien jau pavērusies pietiekami plaša vēsturiska perspektīva, lai nevajadzētu īpaši diskutēt par prioritātēm, par to, ar kādiem notikumiem aizsākusies atmoda. Latvijas sabiedrība visus padomju režīma gadus nebūt nebija aizmigusi. Zaudētās neatkarības apziņa latenti eksistēja, un padomju drošības orgāni ar savu patoloģisko modrību to tikai palīdzēja uzturēt.
Latvija lēnām un neatlaidīgi brieda brīvības un patstāvības idejai. (..) Starp citu, es apbrīnoju to nācijas brieduma pakāpi gan 1918.gadā, gan 1990.gadā, kas ļāva attiecīgā situācijā reaģēt bez kavēšanās, lai pasludinātu un vēlāk nostiprinātu valstiskumu. To varēja paveikt jau garīgi atbrīvojušies cilvēki. Radošo savienību plēnums, Latvijas Tautas fronte, cīņas Augstākās Padomes sēdēs Maskavā, barikādes, Baltijas ceļš - tas jau ir kolektīvs darbs un kolektīva griba. Šeit kā urdzītes un tērcītes satecēja kopā katra dalībnieka ilgstošas pretestības pieredze.
Bet kāpēc 1988.jūnija plēnumam spiritus movens bija tieši Rakstnieku savienība (RS)? Atbilde jāmeklē jau 1962.gada sākumā. Dubultu namā un saietos citviet tika aktīvi spriests par to, kādas pārmaiņas būtu jāpanāk RS vadībā. Tieši tā gada rudenī vajadzēja notikt kārtējam rakstnieku kongresam. Šīs pārmaiņas nozīmēja attīrīt organizāciju no staļiniskās vadības. Bija domāts par balsošanas stratēģiju, par eventuālām valdes un sekretariāta kandidatūrām. Netika domāts tikai par kaut vai minimālu konspirāciju. Rezultāti bija šādi: gan Rīgā, gan Maskavā kongresi tika atcelti, jo arī Maskavā tā dēvētais atkusnis jau bija beidzies. Mani 1962.gada pavasarī arestēja un tikai pēc tam safabricēja apsūdzību, Vizmu Belševicu diennakti aizturēja Drošības komitejā, bet pēc tam nolēma nearestēt. Protams, mājas kratīšana viņai neizpalika. Vēl citus kolēģus, sarunu dalībniekus vai vienkārši partijas vadībai nevēlamus gānīja presē. Taču tad, kad viņi piedraudēja izstāties no RS, gānīšana momentāni tika pārtraukta. Šo un tālākās epizodes es zinu tikai no vēstulēm un nostāstiem. 1965.gadā, kad notika atliktais kongress, neviens no Centrālkomitejas izraudzītajiem kandidātiem ne tikai nenonāca vadošos amatos, bet pat neiekļuva valdē. Tas bija tolaik nedzirdēts skandāls, un kopš tā laika RS nebaudīja augšas uzticību. Taču par visu to un it īpaši par 1965.gada valdes vēlēšanu kampaņu, Latvijas vēstures cienīgu faktu, lai stāsta dalībnieki un aculiecinieki, kuru diemžēl kļūst aizvien mazāk. Es jau tolaik biju izolēts, un man sākās mans pastāvēšanas un patstāvības ceļš. (..)
Ja pirms lēģera man vēl bija saglabājušās kādas cerību kripatas uz civilizētu reformu iespējamību, tad ieslodzījums tās izgaisināja ļoti ātri. Lēģeris (un, iespējams, tolaik arī armija) bija reāls, ne ar ko neaizplīvurots varas kondensāts.
Absurdā un izkurtējusī padomju tiesu un sodu sistēma skaidri norādīja, ka šis režīms ir neglābjami nolemts sabrukumam. Kad tas notiks un kā, mēs nevarējām zināt, bet režīms audzināja sev apzinīgus pretiniekus. Ieslodzījumā visi cilvēki ir kopā un vienlaikus katrs par sevi. Katram ir jārisina savas likteņa uzliktās problēmas, bet arī jārēķinās ar ieslodzījuma morāles principiem. Pirmais bauslis - nekādā veidā, pat visnevainīgākajā, nesadarboties ar administrāciju, resp., varas pārstāvjiem. Karstasinīgākie ieslodzītie no temperamentīgākajām nācijām - krievi, ukraiņi vai dienvidnieki - nereti aktīvi protestēja, nopelnot karceri vai cietumu. Baltieši parasti bija ieturētāki: viņi iespēju robežās sabotēja vai ignorēja priekšniecības rīkojumus un vēlmes. Taču tad, kad situācija bija principiāla, mūsu zēni bija pirmajās rindās, riskējot ar veselību, reizēm pat ar jaunu sodu un varbūt ar dzīvību. Latvieši bija savdabīgs diplomātiskais dienests, kurš starp savstarpēji pretišķīgām grupām saskaņoja kopējas protesta akcijas. Par šīm akcijām, protams, galvu neglaudīja. Pretestība lēģera administrācijai kā valsts varas koncentrācijai bija - vienalga, vai skaļa vai klusa. Uzskatāmības labad pieminēšu, ka mēs lasījām 1968.gada Prāgas pavasara dokumentus un citas tālaika aktualitātes, ka Jehovas liecinieki regulāri saņēma savu Bruklinas žurnālu Sardzes Tornis. Kā tas notika, es nezinu vēl šobrīd. Vienmēr jau ir lietas, ko labāk nezināt.
Viena no visspilgtākajām padomju režīma degradācijas pazīmēm bija tā dēvētā politiskā audzināšana. Pusanalfabēts priekšnieks mācīja zinātņu doktoru un tamlīdzīgi. Reizēm no tāda pusanalfabēta kā no bērna mutes atskanēja neapzināta patiesība. Uz visu mūžu man ir palikusi prātā šāda komunisma definīcija: «Komunistiskās sadales princips: no katra pēc viņa spējām - katram pēc iespējām.» Šo mācību apmeklēšana pēc likuma bija brīvprātīga, taču par to ignorēšanu mūs sodīja dažādos veidos, jo priekšniekiem nebija darba plāna. (..)
Protams, starp mums bija arī tādi, kas kaitējās, uzdodami priekšniekiem āķīgus politiskus jautājumus. Par to, pastāvīgi sēdot karceros, kāds ne bez humora atteica: «Nevar jau ļaut apdzist šķiru cīņai!» Var sacīt, ka protestēts tika nepārtraukti: atteikšanās iziet darbā, gumijas stiepšana tur, sēdošie streiki konvojēšanas laikā pašā ciemata vidū, arī kolektīvi badastreiki (kuros man, paldies Dievam, jau vairs nenāca piedalīties). Ja to veica vienlaikus prāva cilvēku grupa, administrācija bija praktiski bezspēcīga. Latviešu jaunatnes kolektīvs darbojās solidāri (..). Savstarpēji strīdi mācīja mums parlamentārisma pieredzi, par ko Latvijā tolaik vēl nevarēja sapņot. (..)
Drošības dienests saprata šīs solidaritātes briesmas un aktīvi darbojās, lai to sašķeltu. Tā jau bija katra indivīda spēku pārbaude. Tādu, kuri cerēja sadarbojoties uzlabot savus dzīves apstākļus vai samazināt soda termiņu, bija maz, un tie no lēģera sabiedrības tika izstumti.
Taču mēdza būt arī sarežģītākas situācijas. Piemēram, manu lietas biedru (un, protams, arī manā) lietā radikālu protestu iesniedza PSRS prokuratūra, kvalificējot mūsu prāvu par politisku brāķi. Ja šis protests būtu ticis apmierināts, es, visticamāk, atgrieztos mājās jau pēc pāris gadiem, vēl citi nedaudz vēlāk. Šo protestu PSRS Augstākās tiesas plēnums noraidīja. Visā šī juridiskā strīda laikā mūs nepārtraukti aicināja lūgt apžēlošanu. Tas nozīmētu atzīt savu tiesāšanu par likumīgu. Es atteicos no tādas žēlastības (tur būtu pieticis uzrakstīt tikai pāris teikumu) un ar mierīgu sirdi paliku nosēdēt man piešķirtos septiņus gadus. Tā nebija iespītēšanās, bet skaidra un noteikta pozīcija. Tā to novērtēja gan lēģera biedri, gan tuvinieki, gan kolēģi dzimtenē. Tā bija ilgtermiņa pretošanās akcija, individuāla nepakļaušanās. (..)
Mēs zinājām savu ceļu, tikai nevarējām paredzēt, cik tas būs garš. Mēs allaž atgādinājām sev un citiem, ka esam gūstekņi, nevis vergi. Neliels precizējums. «Mēs» lietots, galvenokārt runājot par 1958.-1963.gada «iesaukumu» no Latvijas. Ar vecākās paaudzes ilgtermiņa tautiešiem kontakti lielākoties bija individuāli. Mēs jau bijām padomju apstākļos auguši, ar citādāku dzīves pieredzi un uztveri. Pasvītroju: pasaules uztveri, nevis pasaules uzskatu. Paaudžu savstarpējā nesapratne pastāv vienmēr un visur, pat padomju politlēģerī. 30. un 40.gados dzimusī politieslodzīto paaudze būtībā tikpat kā neeksistē muzeja redzeslokā, kaut arī šī paaudze bija gana prāva, daudzveidīga un aktīva. Diemžēl daudzi jau ir viņsaulē, vēl būdami spēka gados, un nesenākā vēstures daļa zūd neatgriezeniski.
Lēģerī es mācījos rakstīt dzeju: privātu un vienlaikus piederošu ikvienam, kam tā nepieciešama. Tādas slāpes pēc dzimtās kultūras, tādas diskusijas par latviešu literatūru ne pirms, ne pēc lēģera man nav vairs nācies piedzīvot. Tā nebija pretpadomju proklamācija. Tā bija nepadomju dzeja. Tieši šis nepadomiskums, pretošanās mēģinājumiem mani pieradināt vēlāk lielā mērā noteica arī manas pirmās grāmatas garo un sūro ceļu. Taču tur jau man bija neizdošanas līdzbiedri: Vizma Belševica, Uldis Bērziņš. Un vēl bija izaugusi vesela paaudze nepadomju dzejnieku. Taču tas jau bija brīvības, resp., «Lielās Zonas» apstākļos.
Savos lēģera vēstuļkontaktos es mēģināju jaukties iekšā latviešu kultūras dzīvē - strikti un šerpi, varbūt pat brīžam pārlieku. Iespējams, ka tas bija sava veida donkihotisms, taču pretinieks nebija gluži vējdzirnavas. Mani taisnīgie un netaisnie pārmetumi vērsās pret konformismu, pret naivām politiskām ilūzijām. Protams, šodien dažu labu lietu es formulētu citādāk, bet ideja paliktu tā pati. Arī pēc atgriešanās, darbodamies kritikā, uzturēju spēkā to pašu nonkonformisma un nonkonjunktūrisma ideju. Šo manu 70.gadu kritikas darbu adekvāti novērtēja biedri Aleksandrs Drīzulis un Arvīds Grigulis kā padomju literatūrai kaitīgu un nevēlamu. Taču jau pēc dažiem gadiem padomiskās izpausmes latviešu literatūrā bija kļuvušas tik reliktas, ka uz tām jau rādīja ar pirkstu. Padomju režīma politiskā erozija turpinājās. Un tas, ka ievērojama sabiedrības daļa vairs nedomāja un pat nerunāja oficiālās kategorijās, jau rādīja beigu sākumu. Atklāti protesti un pagrīdes akcijas to tuvināja vēl vairāk. 1988.gada plēnums bija kulminācija, pēc kuras vēsture jau risinājās strauji un neatgriezeniski.
Nobeigumā esmu spiests atzīt, ka mana cīņa par literatūras neuzpērkamību tomēr, šķiet, ir bijusi cīņa ar vējdzirnavām. Konjunktūra un konformisms šodien zeļ kupliem ziediem arī bez totalitārisma. Vējdzirnavas paliks, taču nāk cīnīties jaunas donkihotu paaudzes, kam rūpēs mūsu kultūras stiprums un skaistums.
* Runa nolasīta Okupācijas muzeja pērn rīkotajā simpozijā Kultūra un kultūrpretestība PSRS okupētajā Latvijā, kas bija veltīts Latvijas Radošo savienību plēnuma 20 gadu jubilejai