Ir televizors, uz mazā galdiņa Lattelecom projektā Pieslēdzies, Latvija! viņai kā datorapmācības kursu vecākajai dalībniecei dāvātais planšetdators, ko, starp citu, Lidijas kundze izmanto ik dienu, arī saziņai portālā Draugiem.lv. Lidijas kundze nupat atgriezusies no frizētavas - to viņa apmeklējot ik pārdienas. «Mana dzīve ir brīnišķīga,» uzsver Lidija Burčaka.
Tikai ar labestību
Uz pansionātu Talsu novadā no Sabiles Lidijas kundze pārcēlusies pirms pusotra gada. «Sabilē biju viena - meita, mazbērni, mazmazbērni izklīduši pa pasauli, kā tas mūsdienās ir. Gadu man daudz, katrs gads prasa savu - nekas nepaliek jauns, viss nolietojas un remontu vajag. Aprūpi. Bet pašai dažkārt ir grūti,» atzīst Lidijas kundze. Pārdzīvojusi, kā pati saka, «nelielu insultu», un dakteri ieteikuši nepalikt vienai. Taču meita ar ģimeni dzīvo un strādā Holandē. «Pirms tam dzīvoju Kuldīgā, kad nomira vīrs, pārcēlos uz Sabili - lai būtu tuvāk dēlam. Bet nu jau dēls skatās uz mani no mākoņu maliņas...» stāsta Lidija.
Par Sabili viņai labas atmiņas: «Tur nodibināju senioru ansambli. Mūsu pirmā uzstāšanās ārpus Sabiles bija Laucienē, vienai dziedātājai radiniece dzīvoja šajā pansionātā - viņa bija iekārtojusi istabiņu ar savām mēbelēm, ļoti apmierināta, un man patika šī gaisotne. Kad sapratu, ka vairs nevaru palikt viena un labprāt ietu uz pansionātu, izvēlējos Laucienu. Man patīk! Tiešām. Man ir bezrūpīgas vecumdienas.» Lidija Burčaka uzskaita priekšrocības - nav jārūpējas par iepirkšanos, ēst gatavošanu. «Man viss ir gatavs! Personāls tik brīnišķīgs - viņu priekšā noliecu galvu un varu tikai apbrīnot, jo kontingents mēs šeit esam raibs,» sirsnīgi pasmaida seniore.
Lidija Burčaka ir mūzikas pedagoģe. «Pirmā man ir komercskolas izglītība, bet jaunībā sapņoju dziedāt. Reiz nejaušības pēc aizgāju draudzenei līdzi uz nodarbību pie mūzikas privātskolotāja Latiševa, gribēju paskatīties, kā tos cilvēkus par solistiem iztaisa. Kad pati nodziedāju pedagogam, viņš brīnījās, ka nekur neesmu mācījusies. Karš beidzās, izturēju konkursu un sāku mācīties Liepājas mūzikas vidusskolā. Skolu pabeidzu kā diriģente. Jau trešajā kursā sāku strādāt Liepājas pamatskolā. Skolās esmu nostrādājusi 50 gadu - tā bija mana visīstākā vieta,» saka Lidija Burčaka.
Vai viņai kā skolotājai nav grūti pansionātā sadzīvot zem viena jumta, piemēram, ar bijušajiem ieslodzītajiem - nemiera cēlājiem? «Tos nostrostēju. Un kā vēl nostrostēju!» smej Lidija. Viņa te tiešām ir autoritāte. Vienmēr izturēta, smaidīga, saposusies. «Es arī skolā biju autoritāte. Ar varu, ar bardzību neko nevar panākt. Tikai ar mīlestību un labestību,» uzskata seniore.
Nepalikt ar to, ko zini
Lidija Burčaka stāsta - bērnībā bijusi ļoti ziņkārīga, visu vajadzējis redzēt, dzirdēt. «Ne man koks bija par augstu, ne grāvis par platu. Mājās vienmēr sadarīju, ko nevajag, māte tēvam tad teica: «Nāc, skaties, ko tava meita ir izdarījusi.» Tēvs reiz pasauc, prasa, kāpēc šujmašīnu izjaucu. Es gribēju izpētīt, tikai nevarēju vairs atpakaļ saskrūvēt. Neķeries klāt, ja nezini, kā to darbiņu pabeigsi - mācīja tēvs, bet, kad pieķeries, tad atlaides nav, tad jāizdara ar glanci. Tēvs stingrs bija,» atceras seniore.
Šī mācība palikusi atmiņā uz visu mūžu. Tomēr nav atturējusi pat tik cienījamos gados ķerties pie liela nezināmā - datorapmācības kursiem, ko pērn senioriem piedāvāja projekts Pieslēdzies, Latvija! Lidija Burčaka stāsta: «Visur, kur vien dzīvē esmu bijusi, mācījos klāt. Uzskatu - nevar palikt ar to, ko tu zini. Savulaik esmu mācījusies pat no saviem skolniekiem, arī viņos vajag ieklausīties. Dators man bija kaut kas jauns, kā logs uz pasauli.» Apgūt datorprasmes Lidijas kundzei gribējies jau Sabilē, bet nav bijis tādas iespējas. Pērn viņa bija apņēmības pilna trīs reizes nedēļā mērot ceļu no Laucienes uz Talsiem, lai savu ieceri īstenotu. «Kamēr cilvēks dzīvo, tikmēr ir jāmācās, jo dzīve ir tik daudzveidīga! Ja nemācās, atpaliek. Un es negribu atpalikt,» uzsver Lidija Burčaka.
Savulaik arī mūzikas jomā Lidijas kundze daudz izglītojusies. «Atceros, universitātes aulā kāds igauņu profesors lasīja lekcijas par dziedāšanas mācīšanu pēc notīm. Divas nedēļas tās klausījos. Tā bija brīnišķīga iespēja! Un mani bērni no mazās lauku skoliņas Padurē brauca aizstāvēt rajona godu republikā! Mājās braucām ar diplomiem - man visi bērni varēja nodziedāt pēc notīm, diktātu uzrakstīt. Citu skolu bērni varbūt dziedāja labāk, tā ir taisnība, bet diktātu uzrakstīt nemācēja tik labi,» lepojas sirmā skolotāja. Tagad viņa ir gandarīta par apgūtajām datorprasmēm - var sazināties ar mazbērniem, mazmazbērniem. Draugiem.lv viņu atraduši pat tādi radi, ko nav satikusi gadu gadiem.
Vientulība nebiedē
Kā paiet Lidijas Burčakas ikdiena? «Eju uz bibliotēku - daudz lasu. Piedalos visos pansionāta pasākumos, vai tā ekskursija vai koncerts. Es nemāku citādi, man patīk cilvēkos. Bet man patīk būt arī savā sabiedrībā,» stāsta Lidija. Viņa teic - pansionātā draudzēšanās starp senioriem esot visai nosacīta, kā sanatorijā - pusdienlaikā varot patērzēt ar galda biedriem. Seniore stāsta: «Pie visa jau pierod. Atceros, reiz draudzene no sanatorijas Arhangeļskā man rakstīja, ka ir pateicīga Dievam, ka satikusi mani, jo viņai esmu iemācījusi optimismu. Kad draudzenei vīrs nomira, kad šķitis, ka palikusi pavisam viena, tomēr bijusi sajūta, ka es viņai eju līdzi. Bet Kuldīgā man savulaik bija pazīstama kāda skolotāja, kura dzīvoja viena. Reiz kādā pasākumā bija saliktas galda kartes, katrs to paņem, izlasa uz tās rakstīto. Tai skolotājai trāpījās tādi vārdi: «Vientulība kāpēc biedē tevi? Ir taču sabiedrība - saruna pašam ar sevi.» Mani vientulība nebiedē, es savā sabiedrībā arvien jūtos labi!»