Haralds atsauc suņus pie sevis un attaisa vārtus. Redzu, ka varam būt droši, jo suņi atkal aizkūleņo sniegā, bet Margita saka: «Maljorkas buldogi vēro, kā saimnieks izturas pret atnācējiem. Ja ciemiņi ir gaidīti, suņi par tiem vairs neliekas ne zinis. Taču, ja viņi justu, ka esam apdraudēti, es pat neieteiktu ļaunprāšiem mukt. Nepieciešamību sargāt un aizstāvēt šie suņi uzņem sevī ar mātes pienu.»
Buļļu suns
Kad suņi atkal pieskrien, Margita iepazīstina: «Vecākā no abiem ir Kada (dokumentos Kada Roksana), bet jaunākais Vulturs (Vultur de Lenuco), attiecīgi 2,5 un 1,5 gadus veci. Kad sākām šeit dzīvot, sapratām, ka mājai nepieciešams sargsuns. Draudzene kaut kur bija uzzinājusi par kadebo jeb Maljorkas buldogiem. Izlasīju par šiem suņiem visu pieejamo literatūru un tikai tad noticēju, ka viņi tiešām tādi arī ir - gudri, apķērīgi, spēcīgi, līdzsvaroti, kas nekad neuzbruks mazākam vai vājākam dzīvniekam, bet arī spēcīgākam neklups kaklā bez nopietna iemesla. Turklāt man ar Haraldu noteikti būs bērni, tāpēc bija svarīgi, ka šie suņi dievina bērnus. Bez šaubām Haralds devās uz Tallinu pēc Kadas.»
Haralds nosauc arī šīs šķirnes citus nosaukumus - kadebo, Perro de presso Maljorka, buļļu suns. Dunskiem tuvāks šķirnes nosaukums kadebo. Taču - kāpēc tos sauc arī par buļļu suņiem? Haralds stāsta: «Šī ir vienīgā suņu šķirne, kura iepriekšējos gadsimtos piedalījās spāņu koridā - buļļu cīņās. Kadebo ekstremālās situācijās palīdzēja, novēršot vēršu uzmanību no matadora uz sevi, tā bieži vien glābjot cilvēka dzīvību. Kadebo ir vidēja auguma, bet viņš bez grūtībām spēj pievarēt pustonnu smagu bulli.»
Tik tiešām, no malas raugoties, novērtēju, ka ap fotogrāfu riņķo iespaidīgi suņi. Kadai un Vulturam ir spēcīga ķermeņa uzbūve, liela galva un plats purns ar mīkstām purslām. Arī es tieku pie prieka tās papurināt, jo saimnieki mūs gaidījuši, tātad esam savējie. Haralds gan smej: «Kadebo piemīt unikālas sargsuņa spējas. Mājinieku klātbūtnē viņš pret saimnieku paziņām izturas kā pret draugiem, bet, ja ģimenes locekļu nav klāt, kadebo nekad neielaidīs savā teritorijā pat labi zināmus cilvēkus. Viņu nav iespējams pierunāt vai uzpirkt.»
Nedrīkst pat sastrīdēties
Smejos, ka nu jau iznāks reklāmas raksts Kadai, Vulturam un visai Maljorkas buldogu šķirnei. Vai tad šie nekādus «podus negāž»? Margita neslēpj: «Ja suņi kādreiz arī nogrēkojas, viņi staigā mums pa pēdām un ar visu savu izskatu un gaitu it kā atvainojas, taču būtībā šķirne ir viegli dresējama, ļoti paklausīga. Jebkurā situācijā viņi it kā prasa atļauju saimniekiem.»
Vai abi suņi nekļūs greizsirdīgi, kad ģimenē ienāks bērni? Izrādās, šādas situācijas jau ir pārbaudītas. Margitas un Haralda krustdēliņš Mārcis ir Kadas un Vultura labākais draugs, viņam tiek atļauts pilnīgi viss. Arī draugu bērni nemitīgi tiek suņu sargāti un aprūpēti - kādam tiek nolaizītas maizes druskas no mutes un asaras, citam palīdzēts piecelties no četrrāpus stāvokļa, vēl citam pienestas pamestās rotaļlietas. Abu suņu mīlestībai pret bērniem nav robežu.
Haralds apgalvo, ka viņam nav iespējams sastrīdēties Margitu, jo «suņi precīzi jūt mājās valdošo atmosfēru. Viņi priecājas un cieš kā cilvēki. Ja mums gadās sastrīdēties, suņi paliek zemāki par zāli un klusāki par ūdeni, ja esam labā noskaņojumā, abi lēkā.»
Stāstu, ka man vairs nav sunīša, taču savā divistabu dzīvoklī Maljorkas buldogu gan nevaru iedomāties - slodze būs par mazu, pietrūks arī kvadratūras. Haralds iebilst: «Kadebo ideāli piemērots dzīvošanai dzīvoklī. Viņš ir mierīgs un diezgan slinks radījums, bet ļoti mīl mājīgumu un nesagādā liekas rūpes.»