Jau no pagājušā gada ir mainījies likums, bet šogad mainījās arī limiti. Ir noteikts maksimālais cietušajām personām izmaksāto kompensāciju limits. Un tas šobrīd jau ir pieci miljoni. Tomēr galvenā aktualitāte saistīta ar triju burtu salikumu TZR. Tā ir tiešā zaudējuma regulācija.
Kas ir tiešā zaudējuma regulācija?
Tiešā zaudējuma regulācija domāta tam, lai cietušās personas varētu doties pie sava apdrošinātāja, kur viņi nopirkuši polisi, nevis tur, kur polisi nopircis vainīgais apdrošinātājās, kā tas ir šobrīd. Šobrīd, ja noticis negadījums, personai, kuras automašīna cietusi, jāvēršas pie vainīgā vadītāja apdrošinātāja. Tātad - es esmu nopircis polisi vienalga kur, un man tas nav svarīgi, jo man tāpat jāiet pie vainīgā apdrošinātāja. Ja šī sistēma mainās, tas nozīmē, ka es jau varu iet pie sava apdrošinātāja. Tātad man kļūst lielāka nozīme tam, kur es pērku polisi.
Tātad ko dara šis apdrošinātājs?
Apdrošinātājs uzņemas saistības, ka viņš nokārto pilnīgi visu atlīdzību, izmaksā atlīdzību un pēc tam jau no vainīgā autovadītāja apdrošinātāja regresa kārtībā piedzen šo naudiņu atpakaļ.
Vai šī tiešā zaudējuma regulācija jau ir ieviesta vai to vēl tikai plāno ieviest?
Likums paredz, ka šādu kārtību ir iespējams ieviest. Lai to ieviestu pilnībā, ir jābūt izstrādātiem noteiktiem normatīvajiem dokumentiem, kā savā starpā norēķināsies apdrošinātāji, kā šī sistēma darbosies. Taču principā tagad jebkurš no apdrošinātājiem šo pakalpojumu jau tagad var sniegt saviem klientiem. Šobrīd mēs jau esam izstrādājuši atlīdzību pie sava apdrošinātāja. Tas nozīmē, ka klients, pērkot OCTA apdrošināšanu Baltā, var vērsties pie mums, te saņemt visu atlīdzību, mēs to nokārtosim un tālāk jau celsim regresa prasību pret vainīgo.
Vai ir vajadzīgs kopējs likumdošanas regulējums?
Tas, protams, būs visnotaļ pozitīvi un labi, jo veicinās šādu iespēju visā tirgū. Savukārt klientam radīs mazāk neskaidrību par to, vai tajā apdrošināšanas sabiedrībā, kurā viņš nopircis polisi, tas ir vai nav iekļauts pakalpojumā. Šobrīd šāda kopēja vienošanās vēl nav panākta un dokumenti nav izstrādāti. Likums to paredz, taču šobrīd ir jāvienojas pašiem apdrošinātājiem par attiecīgu noteikumu izstrādi.
Vai šāda apdrošināšanas prakse būs saskaņota ar Eiropas pieredzi?
Eiropā ne visās valstīs ir šāda tiešā zaudējuma regulācijas prakse. Francija to ir sākusi darīt jau ļoti agri - 60. gados. Itālijā un Spānijā notiek šāda regulācija. Arī Krievijā un Baltkrievijā ir ieviesta tiešā zaudējuma regulācija, tomēr tā nav tieši tāda pati kā citās valstīs, kur ir šāda regulācija. Jautājums ir, kā šo norēķinu sistēmu ieviest, lai tā nebūtu pārāk smagnēja un apdrošinātāji varētu viens otram uzticēties.
Vai apdrošinātāji savā statistikā «redz» tādus datumus kā 1. septembris?
Ja skatās uz skolas gaitām gan to sākumā, gan beigās, vienmēr ir jāievēro piesardzība. Paldies gan masu medijiem, gan policijai, kas aktīvi iesaistās šajā brīdī, tāpēc nav vērojams tāds pīķis, ka 1. septembrī negadījumos ciestu vairāk bērnu. Kopumā traumas visvairāk gūst vasarā. Jo tad bērni ir brīvāki, ir vairāk aktivitāšu, skraida, krīt, lauž gan kājas, gan rokas.
Vecāki bieži apdrošina bērnus?
Jā, vecāki apdrošina bērnus, tāpēc mums ir šī statistika. Tomēr ne visi bērni ir apdrošināti. Tas ir konstants skaits. Tomēr šobrīd, ekonomikai atveseļojoties, ir tendence, ka jau varētu gaidīt lielāku apdrošināšanas pieaugumu.
Kāda šodien ir kopējā apdrošināšanas tendence?
Šobrīd ir pēckrīzes laiks, kad ekonomika sāk atveseļoties. Patērētājs sāk vairāk iedziļināties savā izvēlē. Tā ir orientācija uz kvalitāti. Uz kvalitatīvu servisu. Krīzes laikā, kad cilvēki sāka vairāk skaitīt naudu, tika vairāk domāts, kā efektivizēt apdrošināšanu. Konkrētāk skatīts, kurus riskus nepieciešams apdrošināt. Nav tā, ka tikai līzinga kompānija vai banka spiež apdrošināties. Ļoti daudz cilvēku apdrošinās paši.