Saku viņai, ka jau eju mainīt grāmatu pret nākamo, taču meita atteic, ka bez viņas es nevarot iet uz bibliotēku. Alises Kuiperes Dzīvi uz ledusskapja durvīm gan viņa izlasīja pāris dienās. Ir tikai jāpieķeras!» stāsta S. Riekstiņa.
Sevi par grāmatu tārpu viņa gluži nevarētu nosaukt - lasa, kad atrod kādu brīvāku brītiņu, arī kā skolotājai ir jābūt lietas kursā par literatūru, ko lasa skolēni. Kad meita Elīna bija tikko sākusi lasīt, mamma vienmēr centusies bērnam skolā uzdotās grāmatas izlasīt arī pati. «Tikko sāk lasīt, jau jūt, vai tā grāmata paņems. Ir jābūt domām, dziļākam saturam, kas piesaista, bet tāda sadzīviska aprunāšana man nepatīk,» viņa teic. No žūrijas grāmatām viņu līdz šim īpaši aizkustinājis lietuvietes Rūtas Šepetis romāns Starp pelēkiem toņiem, kas ir 8.-12. klases skolēniem domāts darbs, tomēr izrādījies gana iespaidīgs un emocionāls arī viņai.
Viņasprāt, jauninājums - Vecāku žūrija - noteikti gūs rezonansi ciemā, taču, protams, vienmēr būs daudz tādu, kas kā attaisnojumu savai nevarēšanai minēs laika trūkumu. Īstenībā arī man ir ļoti daudz darba - kuram tā nav, taču laiku var atrast vienmēr, - savu viedokli pauž S. Riekstiņa, kura tikšanās sākumā ar Kultūras Dienu teica, ka tūliņ būšot «jāskrien pie gurķiem». Laukos teju katram ir saimniecība, taču laba lasīšana iznākot lietainās dienās, kā arī brīžos, kad tveicē grūti izturēt darbošanos zem saules. Arī vēlos vakaros grāmata ir viņas uzmundrinātājs. Savukārt bibliotekāre L. Zaļaiskalna apgalvo, ka Vecāku žūrijas liktenis lielā mērā būs atkarīgs no viņas pašas - cik centīgi viņa to reklamēs un iesaistīs apkārtesošos.
Kā skolotāja S. Riekstiņa atzīst, ka skolēnu auditorijai domātās grāmatas esot labā līmenī, tikai bieži vien paši bērni negrib būt lasītāji. «Patiesībā veicināt bērnu lasītprasmi ir ļoti grūts darbs,» viņa atzīst. «Vecāki mājās neatbalsta savus bērnus, bet gaida, kad lasīt viņiem iemācīs skola. Bērns atnāk uz pirmo klasi un nelasa. Ko lai izdara? Pirmajā mācību gadā jācenšas iet uz skolas bibliotēku, kur ir dažādas grāmatas ar atbilstošiem burtiņiem un galvenais - ilustrācijām un mazāk teksta. Šobrīd bērnu skolā paliek arvien mazāk un ne jau tie labākie lasītāji.»
Kā pati savu meitu iepazīstināja ar grāmatām? «Maziem bērniņiem īstenībā ļoti interesē burtiņi. Ir tik daudz spēļu un jauku grāmatiņu, ka vienkārši nevar paiet veikalā garām, kaut ko neiegādājoties. Elīnai vecmāmiņas dāvināja grāmatas. Pa burtiņam, pa burtiņam - uz aiziet. Tagad dziedāšanas konkursā meita vinnēja savu tiesu - izdevniecības Zvaigzne ABC dāvanu karti. Savulaik nopirkām Pepiju Garzeķi, visādas izglītojošās grāmatiņas un šogad jau interesē pavārgrāmatas,» saka mamma. «Labi apgūtas pirmās iemaņas lasīšanā vēlāk, vecākajās klasēs notiekošajos lasīšanas semināros, palīdz krietni veiksmīgāk uztvert teksta domu.»