Tomēr neatkarīgi no tā, vai sarunbiedrs ir krievvalodīgais vai latviešu nacionālists, nevar nepamanīt, ka lielākā daļa skaidrojumu beigu beigās nonāk nevis līdz kādiem abstraktiem principiem vai ideoloģijai, bet gan vienkārša aprēķina - daudziem tā būtu ērtāk, jo vide Daugavpilī jau ir krieviska. Vislabāk šo domu izsaka mediķis Andrejs Faibuševičs: «Šobrīd Daugavpilī cool* ir būt krievam, bet būt latvietim ir grūts darbs.»
Tak pietiks?
Daugavpilī ierodamies vēlā vakarā un pirms došanās pie miera tikai ieejam paēst tuvējā picērijā. Te arī salūst pirmais stereotips, kuru esam atveduši līdzi no Rīgas. Oficiantes Irina un Svetlana mūs uzrunā ar draudzīgu: «Labvakar!» Arī turpmākajās dienās latviski runāt ar mums neviens neatsakās un par gansiem arī nenolamā. Vienīgi, kad ieejam tirdzniecības centra telpās atrodamā kafejnīcā, pārdevēja sākumā ar mums runā krieviski un uz latviešu valodu pāriet tikai sarunas vidū. Kraudama šķīvī salātus, viņa ik pa brītiņam noprasa: «Tak pietiks?»
Daugavpils Universitātē sastaptās studentes Lilita un Santa gan mums vēlāk sūkstās - kad no dzimtā pagasta Rēzeknes novadā atbraukušas mācīties, bijušas šokētas, jo nevienā veikalā pārdevēja neesot sapratusi, ko viņas tur latviski prasa. Savukārt cita kundze - Ināra - mums paskaidro, ka «Rīgas» uzņēmumos, kā kafejnīcu tīkli un lielveikali, esot ļoti stingra politika - bez latviešu valodas zināšanām darbā neņem. Savukārt mazajos veikaliņos situācija mēdz būt pavisam citāda.
Baismā inspekcija
Ar Valsts valodas inspekcijas vietējiem pārstāvjiem gan mēs nepaspējam tikties, bet, kā izrādās, tā Daugavpilī ir visai bieži piesaukts bubulis, kuras «pārāk uzcītīgo darbu» kritizē ne tikai vaļenku (velteņu) pārdevējs Viktors tirgus placī, bet arī amatpersonas. Bailes no tā, ka «atnāks inspektors un noštrāfēs» par pietiekamu valodas nezināšanu, ir visai bieži dzirdams arguments, ar kuru, sevišķi vecāka gadagājuma cilvēki skaidro, kādēļ referendumā balsojuši par.
Vēl viens stereotips, kas gan salūst negribīgāk, ir uzskats, ka Daugavpilī latviešu nemaz īsti nav. Kaut uz ielām pārsvarā skan dažādas slāvu mēles, šķiet, cilvēks bieži vien sadzird to, ko sagaida, nevis to, kas viņam tiek teikts. Piemēram, lielveikalā stāvam rindā aiz divām kundzēm, kuras savā starpā, šķiet, runā krieviski, līdz pēkšņi viena no viņām apkārt skraidošajai meitiņai uzsauc: «Liec nost, pietiks ar vienu šokolādīti!»
Latviešu saliņas
Kad jau esam paviesojušies gan pie amatpersonām, gan akadēmiķiem, uzklausot pārsvarā samiernieciskus viedokļus - latvieši ar krievvalodīgajiem sadzīvojot bez kašķiem, valsts valodas statusu krievu valodai daugavpilieši nemaz negrib, pietiktu, ja «iedotu reģionālo» -, dodamies ciemos pie Daugavpilī dzīvojošā mediķa un blogera Andreja Faibuševiča ģimenes.
Pēc pases un pārliecības Andrejs ir latvietis, kaut viņa tēvs dzimis Sibīrijā un 60. gados atbraucis studēt Rīgā Medicīnas institūtā. «Pēc sausajiem faktiem, tikpat labi varēju būt Dzimtās valodas aktīvists, bet visu nosaka audzināšana. Mana māte ir nākusi no latviešu dzimtas, un, tā kā visi tēva radi dzīvoja Krievijā, izaugu latviskā vidē,» viņš skaidro. Andrejs ir pārliecināts latviskuma aizstāvis un nekautrējas pasūdzēties arī par problēmām, kuras citi sarunbiedri politkorekti noklusē.
«Piemēram, Valmierā vai Liepājā uzturēties latviskā vidē iznāk dabiski, šeit pie tā ir speciāli jāpiestrādā. Tas ir, kā dzīvot Kanādā: vari izvēlēties - vai nu ieguldīt darbu sava latviskuma uzturēšanā, vai vienkārši darīt tā, kā ir vieglāk, un iekļauties kopējā angliskajā masā. Ņemot vērā, cik daudz iebraucēju te ieplūda padomju gados - 60. gados iedzīvotāju skaits pilsētā dubultojās -, krievvalodīgā vide te veidojas pati no sevis - ir popkoncerti, televīzija, kultūras pulciņi. Bet latvietim, ja gribas uzturēties latviskā vidē, dzīve sastāv no tādām kā saliņām. Veikalos jau zinām - šis pārdevējs runā, šis runā, šis nerunā latviski. Ir latviešu deju kolektīvi, arī pašvaldībā pa lielam visi runā latviski, bet, ja gribi izklaidēties, īsti latviskas vietas nav,» viņš stāsta.
Cool būt krievam
Andrejs arī nekautrējas kritizēt šobrīd pastāvošo integrācijas politiku kā neefektīvu. «Ir viena lieta, kas visiem dižajiem integrētājiem būtu jāsaprot. Viņi saka - runājiet ar krievvalodīgajiem latviski principa pēc. Teorētiski jau pareizi, tikai kuri no mums to var izdarīt? Es, teiksim, varu, bet, piemēram, mana meita Katrīna ne. Skolā ēdināšanu nodrošina privāts uzņēmums. Viņa samaksā, pasaka - man, lūdzu, kartupeļus ar kotletēm! Bet viņai iedod griķus ar gulašu un nobļaujas «Sļedujuščij»!* Nu un tad viņa atnāk mājās un sūdzas, ka ir neēdusi, jo griķi negaršo, bet pieaugušajam aizrādīt viņa baidās.»
Andrejs uzskata, ka liela kļūda ir citur Latvijā valdošais uzskats - ko tad ar to Daugavpili vispār ņemties, tāpat jau tur latviešu nav. Viņaprāt, tādēļ arī Daugavpils balsotāju vairākums referendumā nobalsojis par krievu valodu: «Cilvēki balsotu pret, ja šeit būtu ieguldīts latviskumā. Kas liedz sponsorēt teātra izrādes, lai cilvēki apaug ar latvisko tradīciju. Krieviem šeit ir seši popkoncerti mēnesī, latviešiem viens pusgadā. Papētiet latviešu grupu turneju maršrutus - tālākais punkts Latgalē ir Rēzekne, bet Krāslavā vai Daugavpilī - nekādi. Un pasakiet, kam būtu sliktāk, ja no integrācijas naudiņas iemaksātu Jaunajam Rīgas teātrim vai kaut vai Labvēlīgajam tipam, lai viņi brauc šurp un spēlē? Varbūt sākumā viņi spēlētu 20 cilvēkiem, bet paietu trīs gadi, un cilvēki parādītos. Tad arī krievi redzētu, ka latvietim būt ir cool, jo tad tev ir izrādes, koncerti, izklaides. Šobrīd cool ir būt krievam, bet latvietim būt ir grūts darbs.»
*stilīgi, forši - angļu val.
*nākamais - kr. val.