Šis bijis jau otrais gads, kad vīrs cītīgi devies sēņot, lai salasītās gailenes nodotu un tā nedaudz arī nopelnītu labākai iztikšanai. Parasti sēņojuši divatā ar netālu dzīvojošo paziņu, bet todien nolēmis palikt ilgāk un tālāk sēņot viens pats. Atpakaļ ceļu vairs neatradis...
Iesaistās krietns pulks
Edvīna sieva Virgīnija Kontrauskiene, atceroties, kā vīrs piektdienas agrā rītā izbraucis ar velosipēdu un nepārradies vēlu vakarā, tagad stāstot pat pasmejas, bet tajās dienās esot izdzērusi visas nervu zāles, kas bijušas mājās, un divas naktis neaizdarījusi acis. «Ap pulksten deviņiem vakarā prāts palika pavisam nemierīgs, tad zvanīju Ļudai, jo vīram tālruņa nav, un jautāju, kur mans vecais? Arī viņa bija pārsteigta, ka viņš nav mājās, jo šķīrušies jau ap divpadsmitiem dienā,» stāsta Virgīnija. Ierastajā vietā sēnes neatraduši, bet Edvīns neesot vēlējies pārrasties tukšu grozu, lai gan otra sēņotāja piekodinājusi nekur tālu vairs neiet.
Gan vēlu vakarā, gan otrā dienā agri no rīta kaimiņiene devusies pārmeklēt vietu, kur pēdējo reizi viņu redzējusi, gan citas, kur bijuši arī pagājušajā gadā, bet nesekmīgi. Vien tālu prom uz Kabiles pusi uzgājusi Edvīna Poļikova riteni. Par tēva pazušanu Virgīnija zvanījusi dēlam Audrim uz Liepāju, viņš ziņojis Saldus policijai.
Meklēšanā iesaistījās Saldus policija, zemessargi, palīgos saukti un paši pieteikušies arī Šķēdes pagasta iedzīvotāji.
Tikai pirmdienas pēcpusdienā atskanējis dēla zvans, kad Audris pavēstījis: mammu, neuztraucies, tēvs ir atradies. «Tad gan teicu, lai viņš tik parādās! Miets viņam ies pa muguru!» smejot stāsta Edvīna sieva un atzīst, ka tagad par notikušo spēj pasmaidīt, bet tajās augusta dienās neziņa, kas noticis, kur vīrs palicis, pat atņēmusi spēkus pakustēties, ne ēdusi, ne dzērusi.
Pēc triju dienu klaiņošanas pa mežu sirmgalvis tomēr izgājis uz ceļa, kur viņu atrada un pēc policijai iesniegtās fotogrāfijas atpazina pretī braucošie zemessargi.
Sildās pie ugunskura
Jautāts, kā izturēja augusta vairs ne tik siltās naktis, sirmais kungs nedaudz samulsis stāsta, ka pirmo nakti drēgnumu nejutis, tikai gājis un gājis cerībā atrast vietu, kur atstājis riteni. «Otro nakti, lai tik ļoti nesaltu, sakūru ugunskuru, jo bija šķiltavas, ar kurām iedegt cigaretes. Līdzi dotās pusdienu maizes sen biju apēdis,» stāsta Edvīns Poļikovs. Viņš piebilst - bijis uz sevi dusmīgs, ka nespēj tikt ārā no meža. Kabiles puses mežos uzgājis arī kādas mājas, bet to saimnieki nezinājuši, uz kuru pusi vispār ir tāda Šķēde. Gājis tālāk, līdz uzradies izcirtums, pa to tad arī nonācis uz vecā ceļa, kur viņu sastapa meklētāji.
Pārrunājot notikušo, Edvīns Poļikovs mājiniekiem atzinies, ka piektdienas vakarā nokļuvis uz ceļa, kurš ved uz Kabili, kāds garāmbraucējs pat pieteicies aizvest pusceļu, bet viņš atteicis, ka pats meklēs tuvāko ceļu uz mājām. Tagad pats nevar izskaidrot, kādēļ devies atpakaļ mežā.
«Tajos mežos var arī apmaldīties, tie ir purvaini,» atzīst Virgīnija. Pēc atrašanās pāris dienu vīrs neesot no mājas izgājis, taču gailenes vilinājušas atkal, tomēr viens sēņot gan vairs neuzdrošinoties.
Bērnu meklē ar helikopteru
Pirms nedēļas Daugavpils novadā, Kalupes pagasta mežā, pazuda četrgadīga meitenīte, kuru sēņot līdzi bija paņēmis tēvs. Ap pusvieniem pēcpusdienā meitenīte sēņot piekususi un palikusi gaidīt tēvu pie velosipēda. Kad pēc brīža tēvs atgriezies, konstatējis bērna pazušanu.
Latgales reģiona pārvaldes priekšnieka palīdze Kristīne Mieze informē, ka meitenītes meklēšanas pasākumos tika iesaistītas 96 Latgales reģiona pārvaldes amatpersonas, tajā skaitā kinologi ar dienesta suņiem, 18 policijas autotransporta vienību, Valsts robežsardzes amatpersonas ar dienesta suņiem, kā arī Valsts robežsardzes Aviācijas pārvaldes amatpersonas ar helikopteri. «Apmēram ap pulksten 18 meklēšanas pasākumi vainagojās ar panākumiem - policijas darbinieki meitenīti atrada apmēram viena kilometra attālumā no pazušanas vietas. Meklēja arī mežsargi, visus pat nevar uzskaitīt,» stāsta Kristīne Mieze.
Šoreiz tie ir stāsti ar laimīgām beigām, bet, kā stāsta valsts policijas pārstāvji, vissarežģītāk atrast tieši bezpalīdzīgus bērnus un sirmgalvjus.
Lai izvairītos no pazušanas mežā, cilvēkiem vajadzētu apzināties savu vecumu un orientēšanās spējas, neiet mežā vieniem, informēt radiniekus par savu sēņošanas vietu, kā arī neatstāt mežā bērnus bez uzraudzības.