Jūs esat piemērs, ka skolā ir izaugsmes iespējas.
Jā, bet to cilvēku kopa, kas sistēmā var vertikāli augt, nav liela. Sistēma tomēr ir visai horizontāla. Kaut vai tas, ka direktoru un mācību pārziņu mainība nav liela.
Par direktoru rotāciju jau runā ik pa laikam.
Rotācija man nešķiet saprātīgs risinājums. Es neredzu, kā to var realizēt novados. To var darīt pilsētās, bet citur būtu krietni grūtāk. Te jājautā, kāpēc vispār bija šāda ideja. Vēlme ir skolu vadībā ieviest jaunas idejas, iniciatīvas un aktīvāku rīcību. Bet to var panākt arī ar citiem līdzekļiem. Piemēram, ar terminētajiem darba līgumiem. Pieņemtu darbā uz pieciem vai sešiem gadiem, pēc tam būtu tiesības līgumu pagarināt vai ne. Nevajadzētu gan krist otrā galējībā, kas šobrīd ir Lielbritānijā - tur direktori skolu vada divus līdz trīs gadus ar milzīgu rotāciju, taču nepieciešami ir vismaz pieci gadi, lai savu redzējumu skolā realizētu.
To var darīt arī attiecībā uz skolotājiem?
Par to varētu domāt, bet tad arī citu nozaru kontekstā. Par direktoriem atsevišķi var runāt, jo Latvijā prakse ar terminētajiem līgumiem vadošos posteņos ir. Līdz ar to tas ir taisnīgi attiecībā pret citiem.
Mēs ik pa laikam mudinām skolotājus būt radošiem, izmantot jaunas pieejas, bet kā ir, ja paskatās no bērnu puses? Varbūt ne visi to vēlas un daudziem to nevajag.
Jautājums ir, vai šajā procesā jāiesaista bērni un cik lielā mērā bērna viedoklis jāņem vērā? Īsā atbilde - jo vecāki ir bērni, jo vairāk viņi jāiesaista, bet bērni kopumā ir kā plastilīns vai māls, kuri iekļaujas sistēmā, ko viņiem piedāvā. Pieaugušo atbildība ir domāt par to, kāda ir mūsu skola, lai pēc iespējas labāk sasniegtu katra bērna potenciālu.
Viens no iemesliem, kāpēc tiek ieviestas alternatīvas metodes, ir tas, ka mērķus mēģina sasniegt citus. Piemēram, ja jūs no bērniem gribat sagaidīt krietni lielāku patstāvību, ir pilnīgi normāli pieņemt, ka zināšanu apjoms, ko viņi iegūs, var būt mazāks, bet patstāvīgās darba prasmes būs krietni labākas.
Vai alternatīvās metodes var līdzēt tiem skolēniem, kuri priekšlaikus pamet mācības?
Ja runājam par bērniem, kuri pamet mācības pēc 9. klases, mēs līdz galam nemākam atbalstīt viņu profesionālās izvēles. Turklāt mums vispārējā vidējā, profesionālā vidējā un profesionālā izglītība nav obligāta. Līdz ar to, ja bērns izkrīt no aprites, mums nav pienākuma sekot, lai viņš turpina mācīties. Tas būtu jāmaina. Tad līdz bērna 18 gadu vecumam valsts un pašvaldību iestādēm būtu jāseko līdzi un arī atbildība būtu lielāka. Būtiski mainītos spēles nosacījumi.
Obligāta vidējā izglītība arī ir ministrijas plānos.
Jā, par to runā jau ilgāku laiku, bet, manuprāt, vajadzētu runāt par vidējo vai vidējo profesionālo, vai profesionālo izglītību kā obligātu līdz 18 gadu vecumam. Es neredzu, kā būtu iespējams noteikt kaut ko obligātu pēc pilngadības sasniegšanas.
Bet daudziem 18 gadi paliek jau 11. klasē. Ja šie bērni būtu slinki un gribētu iet prom, viņus neviens neturētu?
Bet iedomājieties - ja jums ir 18 gadi un jūs izvēlaties darīt kaut ko citu, bet valsts jūs spiež sēdēt skolas solā pret jūsu gribu! Tas ir neproporcionāls cilvēka brīvības ierobežojums. Būtu jācenšas piedāvāt jaunietim to izglītības iestādi, kas viņam visvairāk piemērota.
Jūs būtībā esat abās pusēs - gan strādājot kā ministres padomnieks un piedaloties izglītības politikas plānošanā, gan kā skolotājs skolā. Vai jums ir izprotams konflikts starp izglītības darbiniekiem un ministriju?
Tas ir mākslīgs konflikts. Pilnīgi lieks, nevajadzīgs un neproduktīvs. Mēs jau šobrīd varējām vienoties par modeli un līdz martam vienoties par darba samaksas paaugstināšanas grafiku, un jau septembrī sākt strādāt pēc jaunās sistēmas. Mēs pilnīgi mierīgi varējām atrast kompromisu. Diemžēl neizskatās, ka šīs valdības laikā tas notiks. Ja lēmumu tomēr pieņems šogad, būs krietni īsāks sagatavošanās laiks. Viss notiks steigā un līdz ar to mazāk kvalitatīvi.
Tad varbūt ir vērts vēl pastrādāt un lēmumu pieņemt tā, lai tas attiecas nevis uz nākamo, bet aiznākamo mācību gadu?
Tieši tāpēc es saku, ka šis konflikts ir mākslīgs un kaitīgs, jo radījis situāciju, kurā mums šis jautājums ir jāuzdod. Turklāt skolotāji septembrī var nesaņemt algas paaugstinājumu. Es domāju, ka modeli var sakārtot ļoti īsā laikā un ieviest no septembra, bet tam jābūt vienam no pirmajiem jaunās valdības darbiem. Lai to izdarītu, ir jāvienojas par pirmsskolu finansēšanu.
Sabiedrībā runājot par šo modeli, tiek pārmests, ka runa ir tikai par algām, bet kvalitāte tiek aizmirsta. Tā ir?
Jāsaprot, ka jābūt daudziem nosacījumiem, lai izglītība būtu arvien kvalitatīvāka. Viens no tiem - finansējums. Šādā veidā mēs netieši runājam par izglītības kvalitāti. Bet ir arī citi nosacījumi, pie kuriem ir jāstrādā. Ir jārunā par izglītības infrastruktūras sakārtošanu. Ar to es domāju ne tikai optimālu skolu tīklu, kas ir jāuzzīmē un jāpieņem lēmums, bet arī par to, kādai jābūt pašai skolai. Piemēram, šobrīd ir noteikts, ka uz vienu skolēnu klasē jābūt diviem kvadrātmetriem. Man tas šķiet par maz. Ar šādiem nosacījumiem ir grūti radīt tādu vidi, kas atbilst mūsdienīgām prasībām. Pirmsskolās vispār nekāda limita nav līdz pat 2020. gadam.
Cits virziens - pedagogu piesaiste un motivēšana, un viens no risinājumiem ir algu paaugstināšana. Vairāk naudas automātiski nenozīmē kvalitatīvu izglītību, bet resursiem jābūt.
Minējāt, ka jāuzzīmē optimāls skolu tīkls. Tas ir izdarīts?
Šobrīd nav. To dažādi spēlētāji ir mēģinājuši darīt, un pēdējais nozīmīgais solis ir Saeimas uzdevums to veikt, bet lēmums ir nesen pieņemts, un tas attieksies uz nākamo valdību. Tiklīdz mēs zinām, kāds ir optimālais skolu tīkls, mēs varam pateikt, ka valsts iegulda novados, ja tie tuvojas šim mērķim. Ir skaidrs, ka tad sakārtosies jautājumi par skolēnu transportu, skolotāju skaitu utt.
Redzams gan, ka dažas pašvaldības jau pašas lemj, ko darīt ar savām skolām.
No valsts puses jau vēl nav visas iespējas izsmeltas. Tad, kad tas notiks, var par šo runāt. Bet redzams, ka visapkārt pašvaldības domā, ko darīt ar skolām. Ik pa laikam izglītības iestādes tiek apvienotas, reorganizētas, slēgtas. Ļoti liela nozīme tūlīt būs minimālajam bērnu skaitam 10. klasē. Tas ietekmēs skolu tīklu. Protams, izmaiņas nes sev līdzi bažas un bailes un bieži vien procesā ir zaudētāji, un zaudētājiem ir tieksme pārspīlēt.
Daudz esmu dzirdējusi par to, ka nevēlas, lai slēdz skolu, jo tas ir, piemēram, ciema centrs, tā dvēsele, un, ja nebūs skolas, nebūs nekā.
Man nav pieņemami, ka mēs bērnu izglītību un viņu nākotni pakārtojam sentimentālām jūtām par ciemata pastāvēšanu. Pirmajā vietā jābūt bērnam, nevis ciemata pastāvēšanai, skolotāju darba vietām vai jebkādiem tamlīdzīgiem argumentiem.