Pagaidām tie krājas noliktavā sešas nedēļas ilgai nogatavināšanai, bet jau augusta beigās parādīsies veikalu plauktos un restorānu ēdienkartēs Rīgā, Kuldīgā, Ventspilī, Liepājā un citur Latvijā. Vītolbergi ir pirmie zemnieki Latvijā, kuri tieši savā saimniecībā puscietos Gouda, Maasdamer un Edamer šķirnes sierus sākuši ražot rūpnieciskos apjomos un lietojot atbilstošas tehnoloģijas.
«Pagaidām sieram vēl nav nosaukuma. Draugi un paziņas, kas pilnībā vēl nenogatavināto ražojumu jau pagaršojuši, vienā balsī apgalvo, ka viņi to jebkurā gadījumā turpinās saukt par Vītolberga sieru. Jo nekur citur kā Muižgaļos delikatesi ar tik izcilu garšu sakās neesot baudījuši,» Andis piekrīt, ka Vītolbergu uzvārdu nosaukumā iekļaut būtu diezgan pelnīti un pamatoti, jo siera recepti, kas principā atbilst iepriekšminētajām populārajām holandiešu šķirnēm, daudz un radoši papildinājis viņš kopā ar dzīvesbiedri Vitu. Starp citu, Vita saimniecībā veic arī grāmatvedes darbu un katru jauno ideju mēdz izvērtēt ar ekonomiskās efektivitātes olekti.
Risks un izaicinājums
Doma par savas sierotavas ierīkošanu Breša zemniekam Andim Vītolbergam bijusi sen, taču ideja realizēta tikai tagad, izvērtējot pēdējo gadu ekonomisko situāciju valsts piensaimniecībā. «Muižgaļos, atgūstot no vecāsmātes mantoto īpašumu, pirms 20 gadiem sākām saimniekot ar 10 Latvijas brūnajām govīm. Pēc tam iegādājāmies 30 holšteinietes, un tagad mums ganāmpulkā ir jau 150 šīs šķirnes melnraibo lopiņu. Likumsakarīgi bija gaidīt, ka fermas pārbūvē un modernizācijā ieguldītais darbs un līdzekļi, sasummēti ar pieredzi un zināšanām, dos aizvien labāku rezultātu. Kādu laiku tā patiešām arī bija, taču tagad notiek pretējais - piena ražošana kļūst nerentabla, ar pūlēm varam savilkt galus kopā. Tā kā zemniekošanu pamest negrasos, nācās izšķirties par radikālu soli - savas siera ražotnes veidošanu. Protams, tas ir risks un izaicinājums, bet ar laiku varētu atmaksāties,» Andis stāsta, ka Nīderlandē iepirktā siera ražošanas iekārta dienā varētu pārstrādāt pat līdz 2800 litriem piena - divas reizes vairāk, nekā Muižgaļos tiek izslaukts tagad.
«Taču ne jau daudzums ir galvenais. Latvijā tagad var nopirkt simtiem siera šķirņu, tāpēc konkurēt iespējams tikai ar kvalitāti. Mēs piedāvājam ekskluzīvu produktu, kas ražots no svaigi slaukta piena tieši līdzās fermai iekārtotā cehā. Izpaliek piena pārvadāšana un vairākkārtēja pārsūknēšana, bet tas garantē nemainīgu siera struktūru un kvalitāti. Mūsu gadījumā tiek izslēgtas arī jebkādas nejaušības siera tapšanā - šis process pilnībā ir tikai un vienīgi manā un Vitas ziņā un kontrolē,» ar lepnumu stāsta Andis un Vita.
Igaunijā jau veiksmīgi
Par to, ka siera ražošanai tieši zemnieku saimniecībā varētu būt nākotne, Andis pārliecinājies, ciemojoties pie kolēģa Igaunijā, kas tādas pašas puscietā siera šķirnes ražo jau vairākus gadus. «Kad lūdzu viņam kādu rituli iedot atvest uz Latviju paraugam un degustēšanai, igaunis noplātīja rokas - nav, pilnīgi viss momentā aiziet pie tirgotājiem,» stāsta Andis un cer ko līdzīgu piedzīvot arī savā cehā.
Andis atturas atklāt, cik tieši izmaksājusi siera ceha izbūve un aprīkošana ar Nīderlandē iepirktu aparatūru, tvertnēm, traukiem, taču neslēpj, ka tas viss izdarīts bez Eiropas Savienības palīdzības, tikai par savu naudu un bankā ņemtajiem kredītiem. «Tas ir diezgan dārgs prieks. Ledusskapis siera ierauga uzglabāšanai mīnus 45 grādu temperatūrā vien maksā ap 10 000 latu,» stāsta zemnieks. Viņš lēš, ka 150 hektāru plašo Muižgaļu lauku un ganību uzlabošanai, fermas pārbūvei un tagad arī sierotavas ierīkošanai aizvadītajos gados iztērēts ap 350 000 latu.
Muižgaļos darbs ir arī Vitas un Anda vecākajam dēlam Gintam, no mācībām brīvajā laikā saimniecībā palīdz arī jaunākais - Ventspils 1. ģimnāzijas audzēknis Jānis. Vai dēli ar laiku varētu turpināt vecāku biznesu? Andis piesardzīgi bilst, ka tas notiks tikai tad, ja piensaimniecība kļūs ienesīga.
«Nesaprotu un, atklāti sakot, nosodu tos gados vēl jaunos cilvēkus, kam kabatā ir augstskolas diploms, bet valsts reģistros - bezdarbnieka statuss. Ja tev pietrūkst darba, padomā ar galvu un radi darba vietu - sev un varbūt vēl arī kādam citam,» Andi kaitina cilvēki, kas gaida, ka valsts vai kāds cits viņiem labumu pienesīs uz paplātes.