Vārds, kas «uzbudina»
Šermanes izstāde patlaban nenoliedzami ir zīmīgākais Ņujorkas mākslas dzīves fakts - izstāde MoMA 6. stāvā būs skatāma līdz 11. jūnijam, pēcāk - līdz pat 2013. gada vidum tā apceļos vairākus Amerikas muzejus. Šermane ir pateicīgs vārds, kas noteikti «uzbudina» un vairo jau tā dāsno MoMA apmeklētību (šis ir muzejs, kurā rindas ir vienmēr), - arī viņas mākslas pozicionējuma dēļ - gan mākslas tirgū, gan medijos, gan kultūras vēsturē. Patlaban Sindija Šermane ir vienīgā sieviete fotogrāfe, kuras darbu cenas ir pārsitušas visus rekordus - pērnā gada maijā Šermanes 1981. gada darbs tika pārdots par gandrīz 3,9 miljoniem dolāru. Arī vērienīgā retrospekcija MoMA, kas uzspiež īpašu provi, Šermanes darbu vērtību tikai vairos. Kaut viņas izstādes pirmajā zālē izstatītie darbi pārliecinoši pauž opozīciju lielas naudas un korektu pozu pasaulei. Te eksponēti Šermanes «glamūrie» lielformāta fotoportreti, kas ierāmēti greznos zelta rāmjos, - tajos parādes pozās sastingušas sievietes. Labi koptas, bagātas sievietes ar «botoksa stīvumu sejā» un dārglietām. Portretu izmēri izspīlē vissīkākās detaļas, aiz «fasādes», ļaujot nojaust dramatiskas «zemstraumes». Visas šīs dāmas ir vienlaikus gan atšķirīgas, gan arī līdzīgas (statusa simboli, pozu pašpārliecinātība, vides - fonu un rāmju barokālais greznums). Visas viņas tēlo Sindija Šermane, izmantodama atšķirīgu grimu, aksesuārus, tērpus.
Šis paņēmiens būt savu darbu vienīgajai un (ar ļoti retiem izņēmumiem) galvenajai modelei ir Sindijas Šermanes rokraksta galvenā iezīme. Viņa vienlaikus ir gan «vienas aktrises teātris», gan fotomāksliniece, kura savu izrādi performanci nofiksē konkrētā fotogrāfijā - mākslas darbā.
Sieviete bez sejas
Šermanes «bagāto dāmu portretu» sērija tapusi pirms dažiem gadiem. Tāpat kā vairumam viņas darbu, šai sērijai nav nosaukuma, taču tā paradoksālā kārtā atgādina parādes portretu stilu, ko pārliecinoši turpina kopt izdevums Vanity Fair, kas ASV preses tirgū apdzīvo «salonintelektuālisma» nišu. Vanity Fair februāra numurā Šermani viņas izstādes sakarā ir portretējusi parādes portretu fotogrāfe, arī klasiķe Annija Leibovica. Viņas bildē Sindija Šermane pozē savā Manhetenas darbnīcā, rokā turot papagaili. Šermanes seja ir apzināti pārgaismota, vāri iezīmējot viņas vaibstus. Tā ir sieviete «bez sejas» - ideāla aktrise, kuras fiziskie dotumi, vaibstu «neizteiksmība» ļauj viņas sejai un arī ķermenim kļūt par ideālu «audeklu» atšķirīgiem tēliem - gan kariķētiem traģikomiskiem monstriem, gan klusāku, intīmāku fotoportretu sērijas varoņiem.
Šermane viegli transformējas gan renesanses sievietēs portretu sērijā, kas spēlējas ar konkrētā laika portretu (gleznu) kompozīcijas principiem, taču tikpat labi viņa var sevi «pārkrāsot» par klaunu - turklāt daudziem un dažādiem klauniem, radot vēl citu no izstādē eksponētajām darbu sērijām. Vai tikpat labi iedzīvoties dažnedažādu tipāžu - vidusmēra amerikāņu sieviešu vai modes fotogrāfiju varoņu - lomās. (Vienīgie darbi, kuros Šermane atļaujas arī nebūt kadrā, ir fizioloģiski šokējošā 90. gadu sākumā tapusī sērija ar pūstošajiem ķermeņiem.) Katra no Šermanes bildēm precīzi, ar detaļu palīdzību pastāsta par konkrētās varones sociālo statusu, pieredzi un arī priekšstatiem par sievišķību. Sindija Šermane konsekventi spēlējas ar feminisma kritikas konceptu - par sievieti kā «skatiena objektu» un to erotizēto, pasīvo lomu, ko sievietei atvēl masu kultūra. Sievišķība kā «konstruēta identitāte», masu kultūras stereotipi un shematisms - ir tie principi, ko Šermane ir izspēlējusi jau kopš pašiem savas daiļrades pirmsākumiem 70. gados.
Jocīga galeriste
Viņa sāka Ņujorkā laikā, kad «nauda un vara mākslas pasaulē vēl netika uzskatītas par universāliem afrodīzijiem kā šobrīd, bet tika uztvertas ar aizdomām,» raksta mākslas kritiķe Ingrida Sišī (Vanity Fair), kura Šermani pazīst no abu kopīgās jaunības un laika, kad Šermane pelnīja iztiku kā «klerks» kādā Ņujorkas galerijā. Pati Šermane, kas ļoti izvairās no publicitātes (intervijām), savai jaunības biedrenei stāstījusi, ka tas, kas tagad tiek uzskatīts par viņas rokraksta esenci, ir radies nejauši - sak, jokojusies mājās ar košu grimu un «lupatām», aizmirsusies, nereti arī uz darbu atnākusi. (Viens no viņas jaunības laika bosiem radīja galeriju, kurā Šermane izstādās joprojām - Metro Pictures). Kaut apliecinājumu faktam, ka Šermanei patikušas «meiteņu rotaļas» - spēles ar drēbēm un lellēm, var gūt arī MoMA izstādē redzamajā stop-motion tehnikā veidotajā 70. gadu animācijas filmiņā Drēbju skapis (par papīra lelli un viņas kleitām).
Mīti Sindijai Šermanei ideāli piestāv. Teiksim, māksliniece, kurai nav naudas, lai nolīgtu modeli, tālab viņa pati kļūst par modeli savos darbos. Šie laiki sen ir pagātnē - Šermane ir gan «kanonizēta», gan «institucionalizēta», viņas darbu cenas ir miljonos mērāmas. Tie, kas Šermani satiekot «ārpus viņas fotoportretiem», parasti brīnoties par viņas «normālību» (pārfrāzēts Šermanes pašraksturojums). Toties kameras priekšā viņa spēj radīt ainas, kas satriec «normālību» lupatu lēveros - tomēr Šermanes pārspīlējumi, detaļu kariķētība (viņa mēdz izmantot mākslīgus degunus, vēderus, krūtis un grimējas pati) nepārkāpj robežas, kad radītā bilde kļūst par šovu, pazaudējot būtību. Viņas bilžu varoņi ir vientuļi un traģiski, pat tās elegantās itāliskās sievietes melnbaltajos neliela izmēra darbiņos «neesošu filmu kadros» Šermanes daiļrades sākumposmā, kas tiešām šķiet kā «izrauti» no garāka vēstījuma - filmas.
Nesaderība
Šermanes darbiem piemīt tas, ko sauc par zeitgeist - precīza laika un sociālo strāvojumu izjūta, vai tie būtu 80. gadi vai mūsdienas. Viņas varones apdzīvo noteiktu laiku un cenšas izpatikt konkrētā laika sabiedrības un masu kultūras priekšstatiem par skaistumu, seksapīlu, sievietes lomu. Taču Šermanes travestijas, pārģērbšanās šovi akcentē cilvēka eksistenciālā traģisma un vientulības drāmu, kuras piesegšanai radīts plašs arsenāls - no plastiskajām operācijām un galantērijas līdz sociālā statusa «trepēm» un lielas naudas radītām drošības nišām.
Ir vērts izrakņāt MoMA mājaslapu, kurā var iegūt adekvātu priekšstatu par Šermanes retrospekcijā izstādītajiem darbiem (izstādes vērienu un mērogu gan var vienīgi nojaust). Te var noskatīties īpaši izstādei sagatavotas «filmiņas», kurās mākslas un kritikas prominences stāsta par saviem iecienītākajiem Sindijas Šermanes darbiem. Viena no tām ir performances leģenda Marina Abramoviča, kura atzīst, ka «mākslai nav dzimuma, taču Šermanes darbi vairāk stāsta par sievietēm un sievietēm». Viņa kā sev tuvāko nosauc Šermanes 80. gadu fotogrāfiju, kurā jauna meitene uz dīvāna izmisīgi piekalusi skatienu telefona aparātam, gaidot zvanu, kurš, iespējams, nekad neatskanēs. «Šermanes darbos ir sava veida nesaderība, neierakstīšanās, neiekļaušanās un vientulība - jebkurā situācijā. (...) Viņas darba stils ir slepena performance kameras priekšā bez lieciniekiem un publikas. Tas ir personisks, slepens rituāls, kurš manī rada emocionālu līdzdalību,» - te nav ko piebilst.