Tiesa, jāatceras, ka viens no būtiskākajiem katalizatoriem, kāpēc sievietes masveidā lindrakus nomainīja pret biksēm un stājās pie virpas, bija abi pasaules kari, kuros vīrišķā dzimuma populācija tika nopietni papluinīta, taču saimnieciskajai izaugsmei bija jāturpinās jebkādiem līdzekļiem. Tajā pašā laikā genderisma stereotipi nekur nav pagaisuši, un tieši tāpēc atsevišķās jomās sievietes parādīšanās tiek uztverta kā eksotiska brīnumputna nolaišanās Grīziņkalna pagalmā. Metālmūzika nebūt nav izņēmums, jo īpaši tās vokālā puse - pie vijolniecēm, dažādas gradācijas ģitāristēm un citām instrumentālistēm gan jau pierasts. Visbiežāk tomēr sieviešu skanīgās vokalīzes tiek izmantotas kā kontrastviela skarbajiem un smagajiem akordiem, kā zināmākos piemērus var minēt nu jau bijušo Nightwish dziedātāju Tarju, grupas Within Temptation, Epica, kā arī citas, kas balansē uz simfoniskā metāla robežas, un tas nekādu izbrīnu neizraisa. Taču ir arī meičas, kas pavisam nešaubīgi ar abām kājām stāv veču uzurpētajā lauciņā, turklāt ar savām vokālajām iespējām šad un tad tos pārspēj, tādi divsejainie Jānusi, tikai kleitās. Te var minēt The Agonist vokālisti Alisu Vaitu-Gluzsu, arī Elizabeti Šallu no Dreaming Dead. Un, protams, Mašu Scream Arhipovu - krievu pagan/ folkmetāla grupas Arkona galveno ideoloģisko virzītājspēku, kuras uzstāšanos 24. novembrī piedzīvojām klubā Melnā piektdiena.
Nenoliedzami, lai Arkona varētu spēlēt ar visu jaudu, nepieciešami atbilstoši apstākļi - vasarā, Lietuvas folk/metālmūzikas festivālā Kilkim Žaibu grupas spēks izgaisa vēl gana augstu peldošās saules staros. Taču Melnajā piektdienā grupa sasniedza maksimumu, atmodinot sanākušajos mūžsenās dziņas pēc senču mantojuma un vienotības. Uguns liesmas, kas drēgnajā novembra vakarā piešķir īpašu noskaņu, stilizētos seno slāvu tērpos tērpušies mūziķi, un visam pa vidu - augumā nelielā, smalkā Maša, ietinusies kažokādās, gluži kā no senas pasakas izkāpusi, tūlīt, tūlīt nāks Zmejs Goriničs... Mašas vokāls ir zemes spēka piesātināts, senslāvu dziedājumiem raksturīgās intonācijas mijas ar treļļiem, to vēl vairāk paspilgtina dobjā bungu skaņa, ritmiskie ģitāru akordi. Un tad seko pārsteigums - sīciņā meitene gluži vai pārvēršas un sāk rēkt kā ievainota Amūras tīģeriene, kā aizvēsturiska pagānu dievība aicinot vīrus uz pēdējo cīņu. Vai arī uz jaunu atdzimšanu. Piesātinātie ritmi, senatnīgās melodijas - grupas daiļrades saknes cieši ieaudušās slāvu folklorā, smagnējie teksti velk pie zemes, vienlaikus spārnojot. Sirdspukstu ritms kā pamata taktsmērs, Maša griežas trakā virpulī, dauzot senatnīgas koka bungas, un pēkšņi ar vālīti gāž sev pa sirdi. Viss notiek pa īstam. Sanākušais pūlis gluži vai apreibis, kad izskan aicinājums pēc dziesmas Siena pret sienu/Stenka na stenku, gluži kā Masļeņicas rituālā puikas un vīri stājas rindās pretī viens otram un laižas improvizētā kautiņā, tomēr gana teatrālā. Folkmūzikai ir viena lieliska īpašība - tā vieno neatkarīgi no nacionalitātes, jo tās noskaņas stiepjas pāri jebkādām etniskajām atšķirībām. Un, protams, visus vieno sievietes spēks.