Ukrainā liela daļa sabiedrības ir sapratusi, ka tā kā līdz šim - ar prezidentu Viktoru Janukoviču augstākajā amatā - vairs tālāk dzīvot nedrīkst, jo tas ir ceļš, kas var ievest vienīgi strupceļā. Par to liecina aptauju rezultāti, un tie, maigi izsakoties, ir neglaimojoši valsts prezidentam. Janukovičam pat viņa teritorijā Austrumukrainā neuzticas 57%, bet uz viņu paļaujas vienīgi 30% vēlētāju. Pārsteidzoši, ka valsts centrā promaskaviski orientētais Janukovičs tiek vērtēts kritiskāk (neuzticas 77%) nekā rietumdaļā, kur pret viņu noskaņoto vēlētāju skaits ir 69%. Šāds vērtējums dara galvassāpes valdošajai partijai, kas pēc Janukoviča uzvaras prezidenta vēlēšanās 2010. gadā nopietni zaudējusi uzticību. Tas gan šai partijai nav liels pārsteigums, jo tā nekad nav domājusi par nacionālām interesēm un iznākums ir likumsakarīgs. Tā sen sapratusi, ka vēlreiz godīgās vēlēšanās (rudenī parlamenta vēlēšanās) neuzvarēs, tāpēc gatavojas pēc savas izpratnes -kā kolēģi kaimiņvalstī no Vienotās Krievijas. Sākumā mainīta vēlēšanu kārtība, reanimējot balsošanu mažoritārajos apgabalos. Sistēma, ko cietumā ieslodzītā Jūlija Timošenko nosaukusi par viduslaiku palieku. Tas ir viens no visdrošākajiem līdzekļiem, kā ar administratīvo resursu palīdzību parlamentā iedabūt uzticamas personas. Un tas nav viss reģionāļu arsenāls. Svarīgi, kas skaita balsis - it īpaši austrumu reģionos, par ko Timošenko paudusi nopietnas bažas, jo zina turienes tikumus.
Tomēr tas, ka ukraiņu sabiedrības lielākā daļa ir izpratusi nacionālajām interesēm kaitējošo Janukoviča un Reģionu partijas valdīšanas raksturu, vēl nenozīmē reālu gatavību kaut ko mainīt. Vispirms, izdarot politisku izvēli un piedaloties vēlēšanās. 2009. gada prezidenta vēlēšanās daudzi nacionāli orientēti ukraiņi atteicās iet uz vēlēšanām, šķiet, dīvainas loģikas vadīti - mēģinot sagaidīt, kamēr valstī kļūs pavisam slikti. Šķiet, arī Latvijā pazīstama situācija. Divi aizvadītie gadi nav devuši atbildi, vai tas bijis pietiekami ilgs laiks, lai pār ukraiņiem nāktu apskaidrība. Apātijā gan dzīvot vairs nevajadzētu, jo var būt vēl sliktāk, turklāt ievērojami sliktāk. Cerību staru nesen iedegušas divas lielākās opozīcijas partijas, kas apvienojušās dalībai vēlēšanās.